Tausaimniecības nozares, to klasifikācija

      ba)apdrošināšanas kompānijas;

      bb)pensiju fondi.

      c)investīciju sistēma (emitē vērtspapīrus)

      ca)investīciju fondi;

      cb)finansu kompānijas;

      cc)trasta kompānijas.

 

Visa iepriekšējā  klasifikācija attiecas uz netiešo finansējuma mehānismu, jo tā:

      a) akumulē naudu no tiem, kam ir brīvie līdzekļi;

      b)dod naudu tiem, kam tās nav.

 

      Mūsdienās gandrīz visās attīstītās valstīs ir izveidota divlīmeņu banku sistēma. Abu līmeņu bankām ir atšķirīgas funkcijas un darbības raksturs. Tiek izdalīti šādi līmeņi:

• Pirmais līmenis. Pie pirmā līmeņa pieder centrālā jeb emisijas banka. Latvijā centrālās bankas funkcijas pilda Latvijas Banka, kura nodibināta 1922. gada 19. novembrī, bet atjaunota 1990. gada 2. martā;
• Otrais līmenis. Pie otrā līmeņa pieder bankas un ikredītiestādes tādas kā, komercbankas, krājbankas, krājaizdevu sabiedrības, apdrošināšanas kompānijas, sociālās apdrošināšanas un pensiju fondi, vērtspapīru turētājkompānijas un lombardi.

Centrālā  banka/Latvijas banka

      Latvijas Banka ir vienīgā, kurai ir tiesības izlaist nacionālo naudu –  banknotes un monētas.

Centrālā  banka pilda vairākus uzdevumus ekonomikā:

      a)naudas apgrozības uzturēšana valstī;

b)naudas politikas veidošana un realizācija, ar mērķi nodrošināt KP ražošanu pie zemas inflācijas un optimāla bezdarba;

      c)banku sistēmas stabilas darbības nodrošināšana.

Šos uzdevumus centrālā banka pilda, veicot funkcijas:

1) Nacionālās valūtas emisija, ar kuru var regulēt naudas politiku un var segt budžeta deficītu;

2) Valsts zelta un ārvalstu valūtu rezervju veidošana. Nacionālās valūtas nodrošināšanai tiek izmantots zelts, ārvalstu valūta, ražošanas apjomi Rezerves ir arī valsts maksājumu bilances nodrošinājums;

3) Ārvalstu valūtu konvertēšana, ar kuru centrālā banka var regulēt savas valsts valūtas apgrozību;

4) Latvijas Banka ir  Saeimas un Ministru kabineta konsultante naudas politikas un citos ar Latvijas bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos. Latvijas bankai ir tiesības saņemt no Finansu un kapitāla tirgus komisijas un citām valsts un valsts pārvaldes institūcijām savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju;

5)Latvijas banka organizē un nodrošina norēķinu un maksājumu sistēmu darbību Latvijā. Norēķini starp bankām Latvijas Republikā tiek veikti, izmantojot šo banku korespondējošos kontu Latvijas Bankā;

6)Latvijas Bankai var būt savi uzņēmumi un organizācijas, kas nepieciešamas bankas uzdevumu veikšanai, darbinieku kvalifikācijas celšanai un darbības nodrošināšanai. Taču Latvijas Banka nevar piedalīties uzņēmējdarbībā.

 

LB likvidē  ar Saeimas lēmumu.

      LB pārvalda bankas padome un valde. Bankas padomes sastāvā ir 8 cilvēki, bankas prezidents, viņa vietnieks un 6 padomes locekļi. Bankas padomi vada bankas prezidents vai viņa vietnieks. Latvijas Bankas prezidentu, pēc ne mazāk kā desmit deputātu ierosinājuma, ievēlē amatā Saeima, aizklāti balsojot.

Centrālās bankas darbs ar valdību kā klientu un komercbankām:

      1)centrālā  banka var izsniegt kredītus komercbankām.

      (Kopš  1998.g. 26/10/98 nevar izsniegt īstermiņa kredītus komercbankām).

      2)centrālā  banka veic operācijas naudas tirgū:

2.1.)veic savu klientu kreditēšanu;

2.2.)veic operācijas ar ārvalstu valūtu un operācijas ar valsts parādzīmēm (centrālā banka nevar piedalīties primārajā izsolē).

Komercbankas

      Latvijas komercbanku darbību regulē 1995. Gadā pieņemtais Kredītiestāžu likums. Tas paredz, ka kredītiestāde ir uzņēmējsabiedrība, kas dibināta, lai pieņemtu noguldījumus un citus atmaksājamos līdzekļus un savā vārdā izsniegtu kredītus. Tās ir tiesīgas veikt šādas operācijas:

• Piesaistīt noguldītāju naudu un citus atmaksājamos līdzekļus, izsniegt aizdevumus;
• Veikt skaidras un bezskaidras naudas maksājumus;
• Izlaist un apkalpot skaidras un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļus;
• Pirkt un pārdot čekus, vekseļus, sertifikātus, ārvalstu valūtu, finansu līgumus un vērtspapīrus;
• Veikt uzticības (trasta), finansu līzinga operācijas;
• Izsniegt garantijas un galvojumus;
• Glabāt un pārvaldīt vērtspapīrus un citas vērtības, kā arī veikt citus banku darījumus.

      Visas bankas operācijas dalās pasīvās un aktīvās operācijās. Ar pasīvo operāciju palīdzību bankas iegūst apgrozāmos līdzekļus, bet ar aktīvo operāciju palīdzību tās iegūtos līdzekļus sadala.

      Piesaistītos līdzekļus var iedalīt:

• Beztermiņa līdzekļi. Šie līdzekļi piedalās naudas apgrozībā.
• Līdzekļi, kas piesaistīti uz noteiktu laiku – termiņu. Šie līdzekļi norēķinos nepiedalās.

      Pašu kapitālu vērtē, kā drošību un garantiju pārējiem piesaistītajiem līdzekļiem.

      Aktīvi ir:

• Kredīti;
• Valsts vērtspapīri;
• Akcijas, vekseļi, sertifikāti;
• Pamatlīdzekļi.

Finansu un kapitāla tirgus komisija

      Kredītiestādes, to nodaļas (filiāles) un pārstāvniecības. Savu darbību Latvijā  var uzsākt tikai pēc Finansu un kapitāla tirgus komisijas izsniegtas licences saņemšanas un reģistrācijas noteiktajā kārtībā.

      Kredītiestāžu licenču izsniegšanas kārtību, kā arī ar banku darbību saistītos ierobežojumus nosaka Finansu un kapitāla tirgus komisija.

      Finansu un kapitāla tirgus komisija pārbauda kredītiestādes dibinātāju identitāti, bet, ja kredītiestādes dibinātāji ir juridiskas personas – ziņas par to dibinātājiem un īpašniekiem.

      Finansu un kapitāla tirgus komisija var atsaukt kredītiestādes licenci.

      Finansu un kapitāla tirgus komisija ir tiesīga pieprasīt no kredītiestādes un ar to saistītajiem uzņēmumiem konsolidētus pārskatus, kuru sagatavošanas un iesniegšanas kārtību un termiņus nosaka Finansu un kapitāla tirgus komisija.

      Kredītiestādes gada pārskatu pārbauda Finansu un kapitāla tirgus komisijas apstiprināts auditors. Ja šāda pārbaude nav veikta, kredītiestādes akcionāru pilnsapulcei gada pārskatu aizliegts apstiprināt.

      Kredītiestādes likvidāciju var veikt:

1)saskaņā ar kredītiestādes akcionāru (biedru) pilnsapulces lēmumu (pašlikvidācija);

2)saskaņā ar tiesas nolēmumu;

3)bankrota gadījumā.

Aizliegts likvidēt kredītiestādi, lai veiktu tās reorganizāciju.

Naudas piedāvājums, naudas veidi

   Naudas piedāvājumu saprot, kā naudas līdzekļu summu, kuru var izmantot norēķinos par precēm un pakalpojumiem. Naudas piedāvājumus veido naudas daudzumu apgrozībā. Visus naudas līdzekļus var iedalīt šaurajā un plašajā naudā. Naudas piedāvājums sastāv no šaurās naudas. Šauro naudu, tas ir naudas piedāvājumu veido :

• visa apgrozībā esošā skaidrā nauda – metāla monētas un papīrnaudas zīmes;
• beztermiņa naudas noguldījumi norēķinu kontos, kas glabājas dažādās kredītiestādēs un kuru noguldītājs uz pirmo pieprasījumu var izņemt.

   Šaurajā naudā tiek ietverta tā nauda, kuru nekavējoties var izlietot norēķinu veikšanā, t.i., kurai ir augsta likviditātes pakāpe. Ar naudas likviditāti ekonomikā saprot to, cik ātri nauda var kļūt par reālu maksāšanas līdzekli.

   Skaidro naudu sauc arī par valsts saistībām naudas tirgū, bet beztermiņa noguldījumus par komercbanku saistībām jeb banku naudu.

   Plašā nauda sastāv no šaurās naudas un:

• termiņnoguldījumi;
• īstermiņa valsts vērtspapīri;
• krājnoguldījumi;
• lielie termiņnoguldījumi;
• valsts izlaistie vērtspapīri.

Centrālā  banka, lai kontrolētu un regulētu naudas piedāvājumu valstī, izmanto dažādus instrumentus:

• Valsts vērtspapīru pirkšana vai pārdošana atklātā naudas tirgū..

Operācijas ar vērtspapīriem naudas tirgū nozīmē, ka centrālā banka pērk un pārdod valsts vērtspapīrus otreizējā tirgū, lai regulētu naudas īstermiņa piedāvājumu vai procentu likmes. Ja centrālā banka pārdod valsts vērtspapīrus, lai samazinātu naudas piedāvājuma pieaugumu, tad procenta likmēm ir tendence palielināties. Ja centrālā banka pērk valsts vērtspapīrus, lai palielinātu naudas piedāvājumu, tad procenta likmēm ir tendence samazināties.

• Refinansēšanas likmes mainīšana jeb aizdevuma diskonta likmju samazināšana vai palielināšana.

Naudas daudzums apgrozībā palielinās vienmēr, kad notiek kredīta izsniegšana. Naudas apjoms pieaug neatkarīgi no tā, vai kredītu izsniedz skaidrā naudā vai arī to ieskaita saņēmēja norēķinu kontā. Līdz ar to banka ar kredīta palīdzību rada tā saucamo bankas naudu, tādējādi veicot daudzkārtēju naudas apjoma palielināšanu. Tas savukārt ietekmē cenas, inflāciju, nodarbinātību un citas ekonomiskās parādības. Tādēļ centrālā banka regulē naudas piedāvājumu ar refinansēšanas procentu likmes palīdzību.. Centrālā banka piešķir īstermiņa aizdevumus kredītiestādēm, nosakot tām noteiktu procenta likmi. Ja ir nepieciešams samazināt naudas daudzumu apgrozībā, centrālā banka palielina kredītu procenta likmi. Pieaugot refinansēšanas likmei, komercbankas samazinās aizņēmumus centrālajā bankā. Refinansēšanas likme kalpo kā bāzes likme visai Latvijas finansu sistēmai.  Ja tā ir zemāka nekā starpbanku tirgus likme, tad tas var sekmēt kredītu procenta likmju līmeņa samazināšanos, lai sekmētu investīcijas tautsaimniecībā. Pašlaik refinansēšanas likme ir 3,5%.

• Komercbanku un citu kredītiestāžu obligāto naudas rezervju normas mainīšana.

Ja centrālā  banka palielina šo normu, tad naudas reizinātājs samazinās, līdz ar to samazināsies arī kredīta izsniegšanas iespējas. Tas galarezultātā noved pie mazāka naudas piedāvājuma. Un otrādi.

Jānorāda, ka centrālā banka, izmantojot minētos instrumentus, var ievērojami regulēt naudas piedāvājumu, bet ne pilnīgi.

 

Naudas piedāvājums sastāv no t.s. šaurās naudas.

Visus naudas resursus sadala pēc likviditātes no augšas uz leju likviditāte samazinās

1)šaurā  nauda M1 = skaidrā nauda + pieprasījuma jeb beztermiņa  depozīti

Tas ir naudas piedāvājums, nauda apgrozībā (MS).

2)plašā nauda M2 = M1 + termiņa depozīti + krājnoguldījumi + lielie beztermiņa noguldījumi + vērtsp. + ražošanas iekārtas un zeme

Nauda tiek sadalīta pēc likviditātes. Šaurajā naudā ir naudas veidi, kuriem ir visaugstākā likviditāte.

Skaidro naudu sauc arī par valsts saistībām valsts tirgū, bet beztermiņa depozītus sauc par komercbanku saistībām vai banku naudu.

Pastāv 2 naudas veidi

1)šaurā  nauda/ naudas tirgus

skaidra nauda + pieprasījuma jeb beztermiņa depozīti

2)plašā nauda/ finansu tirgus

M2X – plašā nauda  = skaidra nauda bez atlikumiem banku kasēs + bezterm. un termiņu depozīti. Netiek ņemti vērā krājdepozīti.

X –  reizinātājs jeb multiplikators. To izmanto Latvijas banku naudas sistēmas apskatos.

 

Naudas piedāvājumu sauc MS = M_1. To saista ar šauro naudu a)skaidrā nauda b)pieprasījuma depozīti.

Beztermiņa depozīti – spēja radīt naudu, banku naudas veidošanās process.

Bankas naudas pieaugums = (ir vienāds) virsrezervju/pārpalikumu pieaugums

Virsrezerves =(ir) faktiskās rezerves no beztermiņa noguld. – (mīnuss) obligātās rezerves

Faktiskās rezerves vērtē  - ja bankā palielinās beztermiņa noguldījumi, banka daļu naudas var aizdot kā īstermiņa aizdevumus klientiem. 20%-25% apjomā bez īpaša kaitējuma klientiem, kuriem ir beztermiņa noguld.20%-25% šīs ir faktiskās rezerves.

Obligātās rezerves =(ir) beztermiņa noguldījumi * oblig. Rezerves norma

20%-25% - (mīnuss) ORN=(ir) virsrezerves

Rodas spējas radīt papildu naudu.

Bankas spēja radīt naudu =(ir) 1.bankas virsrezerves * naudas multiplikators

Mm = 1/(dalīts)ORN. Tas ir naudas multiplikators. To rēķina, kā apgriezti proporcionālu obligātāi rezervju normai.

Latvijā  multiplikators.

Mm=M2X/(dalīts) naudas bāze jeb M₀

Naudas bāze  = skaidra naudas apgroz.+ komercbanku obligātās rezerves centrālajā bankā.

Naudas tirgus modelis

R

      Šaurās naudas

      Cena ir dep. Likme –

      Kred. Likm (īst.

 
 
 

                                           M  - naudas daudzums apgrozībā                         

                  M₁

Naudas apgrozījums un naudas piedāvājums ir konstants lielums.         

M₁=skaidrā nauda (CB tieši nosaka) + beztermiņa noguldījumi (regulē netieši ar monetāro politiku).                          

 

Naudas pieprasījums

      Ar naudas pieprasījumu saprot naudas daudzumu, kas nepieciešams saimnieciskajām vienībām un mājsaimniecībām, lai veiktu darījumus, kā arī, lai paturētu naudu kā daļu no saviem aktīviem. (Naudas pieprasījumu vispirms nosaka naudas kā apgrozības līdzekļa funkcijas pildīšana. Nauda ir vajadzīga mājsaimniecībām, lai samaksātu par preču pirkumiem vai saņemtajiem pakalpojumiem, uzņēmumiem, lai izmaksātu strādniekiem darba algas, samaksātu par preču piegādi un citiem darījumiem.)

Naudas pieprasījumu sadala 2 daļās:

• Darījumu nauda (pieprasījums no darījumu puses). Ar darījumiem saprot visus pirkšanas un pārdošanas aktus, kas notiek gada laikā saistībā ar kopproduktu. Pieprasījums pēc naudas palielinās kopā ar nominālo ienākumu: augstāki ienākumi nozīmē, ka nopirkto preču vērtība būs lielāka, kas savukārt nozīmē, ka arī darījumu vērtība būs lielāka. Faktiski, naudas pieprasījums palielinās proporcionāli ražošanas apjoma nominālai vērtībai P x Q, ja cenas dubultojas, pārējiem apstākļiem paliekot nemainīgiem, tad cilvēkiem būs nepieciešams divreiz lielāks naudas daudzums, lai piedalītos darījumos;
• Spekulatīvā nauda (pieprasījums no spekulatīvās puses). Šī ir tā daļa, ko vēlas paturēt kā savus īpašumus. Var spekulēt uz likmēm.

 

1. Naudas pieprasījumu vispirms nosaka naudas kā apgrozības līdzekļa funkcijas pildīšana. Nauda ir vajadzīga mājsaimniecībām, lai samaksātu par preču pirkumiem vai saņemtajiem pakalpojumiem, uzņēmumiem, lai izmaksātu strādniekiem darba algas, samaksātu par preču piegādi un citiem darījumiem. Darījumu veikšanai nepieciešamais naudas daudzums ir vienlīdzīgs valstī gada laikā ražotajam nominālajam iekšzemes kopproduktam. Naudas pieprasījums pieaugs, ja palielināsies ražoto preču un pakalpojumu apjoms, to cenas. Tas nozīmē, ka apgrozībā nepieciešamās naudas daudzums mainās atkarībā no nominālā iekšzemes kopprodukta – naudas izteiksmē – izmaiņām.

   M x v = P x Q

   M – naudas daudzums apgrozībā;

   v – naudas aprites ātrums (tas parāda cik reizes gadā apgrozās viena naudas vienība);

   P – vidējais preču un pakalpojumu cenu līmenis;

   Q – saražoto preču daudzums tautsaimniecībā.

   Formula M (MD) = P x Q / v  tiek pielietota, lai aprēķinātu nepieciešamo naudas daudzumu.

   Pārveidojot iepriekšējo formulu, var noteikt preču cenu līmeni: