Jo vairāk attīstās starptautiskās ekonomiskās attiecības (starptautiskā  tirdzniecība, kredīts, tūrisms u.c.), jo aktuālāka kļūst starpvalstu naudas norēķinu problēma.

  Kas raksturo zelta monētu standartu?

  No pagājušā gadsimta otrās puses līdz Pirmajam pasaules karam starptautiskie norēķini stabili balstījās uz tā saucamo zelta standartu.

  Starpvalstu naudas norēķinus kārtoja:

1. Ar zelta monētām (ievērojot to svaru un zelta raudzi);
2. Ar banknotēm, ko brīvi varēja brīvi mainīt pret zelta monētām jeb stieņiem;
3. Norēķinus, it sevišķi starp bankām, valstīm, īstenoja zelta stieņos, kam bija precīzs svars. Šo sistēmu zelta standarta ietvaros sauc par zelta monētu jeb stieņu standartu. Šī sistēma bija parocīga, jo droši varēja plānot perspektīvu. Šādi norēķini sevišķas problēmas neradīja;
4. Centrālā banka uzturēja ciešu samēru starp savu zelta krājumu un iekšējo naudas (zelta monētu, pret zelta apmaināmu banknošu) pieprasījumu;
5. Zeltu varēja brīvi no valsts izvest un ievest. Šī sistēma, kas balstījās uz zelta svaru samēru, mierīgas attīstības apstākļos bija visai stabila un droša.

 

  Šajā laikā jau bija attīstījusies banku sistēma, kas veica starpvalstu bezskaidras naudas norēķinus ar monētām un pret zeltu apmainītām banknotēm. Zelta monētu norēķiniem vajadzēja ļoti maz. Nepieciešamības gadījumā zeltu un banknotes varēja brīvi izvest no valsts un ievest jebkurā valstī.

  Pirmā  pasaules kara laikā šī sistēma izjuka un valstu centrālās bankas vairs nemainīja savas banknotes pret zeltu: to kā stratēģisku cēlmetālu tika aizliegts izvest. Notika pāreja uz papīra naudas emisiju bez jebkāda sakara ar zeltu un centrālo banku zelta krājumiem. Tikai ASV palika uzticīgas zelta monētu standartam.

  1922.gadā  Genujas konferencē noslēdza vienošanos par pāreju uz zelta devīžu standartu. Par starptautisko norēķinu regulatoriem kļuva zelta aizstājēji. To lomu pildīja dažas nacionālās valūtas.

  Pēckara valūtas haosa apstākļos, ievērojot inflācijas postošo ietekmi daudzās valstīs, it īpaši inflācijas fantastisko vērienu Vācijā, radās manāma nostaļģija pēc zelta standarta. Tas sāka atdzimt jaunā ietērpā, proti, zelta stieņu standarta formā 1924.-1928.gadā. Šo greznību – ieviest zelta stieņu standartu – atļāvās tikai valstis ar lieliem zelta krājumiem – Lielbritānija un Francija. Praktiski šis jaunais zelta standarts nozīmēja tiesības mainīt banknotes ne pret zelta monētām, bet tikai pret zelta stieni, kam bija solīds svars. Tā Lielbritānijā varēja iemainīt zelta stieni, kura svars līdzinājās 12.4 kg un maksāja 1700 angļu mārciņu. Francijā bija jāliek galdā 215 tūkstoši franku, lai iemainītu 12.7 kg smagu zelta stieni. Ekonomiski vājākas valstis – Vācija, Dānija, Austrija, Norvēģija u.c. – varēja apmainīt savu nacionālo valūtu pret zelta stieņiem tikai netiešā ceļā: sākumā vajadzēja markas, kronas un citu valūtu apmainīt pret to valstu banknotēm, kas tika mainītas pret zelta stieņiem. Pēc tam šo “dižciltīgo” naudu varēja mainīt pret zeltu. Tā tika ievadīta pāreja uz zelta devīžu standartu, kuru ieviesa pēc Otrā pasaules kara.

  Zelta stieņu standarts reāli tika lietots no 1929. līdz 1933. gadam, jo pasaulē valdīja liela ekonomiskā un sociālā krīze.

 

  1933.gada nogalē kapitulēja ASV dolārs šādu iemeslu dēļ:

        s šo it kā spēcīgo valūtu devalvēja;

s pārtrauca dolāra apmaiņu pret zeltu jebkurām fiziskām un juridiskajām personām;

        s aizliedz glabāt īpašumā monetāro zeltu;

 s ASV oficiāli apņēmās citu valstu centrālajām bankām – un ne tikai šīm bankām vien – mainīt to dolāru krājumus par fiksētu cenu: 35 dolāri par 1 unci (31.1 g) tīrā zelta;

 s par šādu pašu samaksu ASV bija ar mieru pirkt zeltu.

  Kopš  1934. gada sākuma zelta standarta maksimāli ierobežotais variants stājās spēkā.

  Otrais pasaules karš pamatīgi sajauca norēķinu sistēmu. Nesakārtotība, brīžiem patvaļa starptautiskos norēķinos, maksājumu atlikšana uz “labākiem” laikiem, it īpaši norēķinu atlikšana par piegādēm militārām vajadzībām, pasaules sadale 3 grupās – divās karojošās nometnēs un neitrālās valstīs - , kā arī padomju rubļa nulles vērtība starptautiskajā jomā līdz pašiem pamatiem saārdīja zelta standartu.

BRETONVUDSAS SISTĒMA

  1944.gada jūlijā ASV Ņūhempšīras štatā, Bretonvudsā notika starptautiska konference par jauno pēckara valūtas sistēmas izveidi. Tajā piedalījās 44 valstu finansu speciālisti, kas pārstāvēja antihitlerisko koalīciju, ieskaitos PSRS, ASV un neitrālās valstis. Šajā konferencē tika pieņemti šādi nosacījumi:

1. Pirmo reizi ekonomikas vēsturē tika radīta starpvalstu regulējama pasaules valūtas sistēma. Līdzšinējie norēķini balstījās uz naudas pašregulēšanās mehānismiem, kam pamatā bija zelts, kas pildīja itin visas naudas funkcijas;
2. Tika nodibināts Starptautiskais valūtas fonds (SVF), t.i., virsnacionāla organizācija, kuras statūtu ievērošana un sekošana regulējošiem pasākumiem bija obligāta neatkarīgām valstīm un to centrālajām bankām, kas principā bija visai neatkarīgas institūcijas. SVF gādāja ne tikai par valūtas sistēmas stabilitāti un kārtību starptautiskajos norēķinos, bet sniedz arī konsultatīvu palīdzību valstīm – fonda dalībniecēm, piešķīra kredītus, kā arī vajadzības gadījumā nodarbojās ar nacionālo valūtu glābšanas operācijām;
3. Ciešai sadarbībai ar SVF tika nodibināta Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka jeb Pasaules banka (PB), kuras uzdevums bija analizēt valstu – bankas locekļu – ekonomikas attīstības tendences, sniegt konsultatīvu palīdzību, piešķirt mērķa kredītus. Šīs tendences kļuva par ietekmīgu spēku pasaules mērogā. Valstis parasti neuzdrošinājās strīdēties ar SVF un PB, bet sekoja to ieteikumiem. SVF locekļi ir visas rūpnieciski attīstītas valstis (izņemot Šveici), gandrīz visas trešās pasaules valstis, kas alktin alkst pēc ārējas starptautiskās palīdzības. Pakāpeniski SVF sāka iestāties arī sociālistiskās valstis – Dienvidslāvija, Rumānija, Ungārija, Polija, pat Vjetnama un Laosa. 1980.gadā savu “jāvārdu” SVF teica Ķīnas Tautas Republika. Pārkārtojumi PSRS spieda arī šo lielvalsti iestāties SVF un PB. Pēc PSRS sabrukuma sājās ar lielu autoritāti apveltītās organizācijās iestājās arī neatkarīgās Baltijas valstis, ieskaitos Latviju. 1995.gadā SVF ietilpa vairāk nekā 170 valstu. 
4. Par pasaules valūtas sistēmas pamatvērtību noteica ASV dolāru, kas vienlaikus bija arī galvenā rezerves valūta. Palika spēkā ASV solījums citu valstu centrālajām bankām ASV dolārus mainīt pret zeltu. Tā kā ASV dolārs bija vienīgā nacionālā valūta, ko centrālās bankas varēja apmainīt pret zeltu, ASV likumsakarīgi bija noteicošā loma SVF. Otrā rezerves valūta bija angļu sterliņu mārciņa, ņemot vērā tās vadošo lomu pasaules tirdzniecībā.
5. Visu valstu nacionālajām valūtām tika noteikts zelta saturs (stingri fiksēts gramu skaits).  Taču principiāla īpatnība bija tāda, ka šo zelta standartu noteica pastarpināti: vispirms noteica valūtu kursu salīdzinājumā ar dolāru, ņemos vērā dolāra zelta saturu – 0.89 g tīra zelta, - tad proporcionāli dolāra kursam tika noteikts zelta saturs nacionālām naudas vienībām. Tā Bretonvudsas valūtas sistēma nostiprinājās kā zelta standarta pēdējais paveids – zelta devīžu standarts;
6. SVF locekles apņēmās stingri kontrolēt fiksēto kursu attiecībā pret dolāru. Novirze no šī fiksētā kursa kā pret dolāru, tā pret zelta saturu bija pieļaujama +/-1% robežās.

Sākumā  jaunā valūtas sistēma kopumā darbojās normāli, Grūtību elementu radīja dolāru trūkums. Lai norēķinātos, valstīm bija nepieciešami dolāri vai zelts. Populārs kļuva lozungs: dolārs ir tikpat vērts kā zelts. ASV superpatrioti pārtrumpoja iepriekšējo lozungu un pasludināja, ka dolārs ir labāks par zeltu. ASV zelta glabātavā Ford Nox, ložmetēju sargāti, krājās zelta stieņi.  70% pasaules monetārā zelta krājumu koncentrējās ASV.

  1944.gadā  pieņemtā Bretonvudsas valūtas sistēma vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojās 20 gadus. Savā darbības laikā tā bija izraisījusi šādas sekas:

1. Valstis, kas bija karā pamatīgi cietušas un cieta dolāru trūkumu apgrozībā, pamazām atjaunoja savas eksporta nozares, attīstot ražotņu tehnoloģijas. Šie priekšnosacījumi nodrošināja iekļūšanu ASV tirgū, kur eksporta preces tika realizētas par ASV dolāriem;
2. Māršala plāns nodrošināja Eiropas valstīm noteiktu dolāru devu. Kopējā dolāru summa, ko valstis saņēma laikā no 1948. līdz 1951.gadam, līdzinājās 17 miljardiem dolāru;
3. Aukstais karš, PSRS agresīvā ārpolitika spieda ASV visā pasaulē izveidot un uzturēt kara bāzu tīklu. Uz bāzes atrašanās valsti plūda dolāri gan tās uzcelšanai un uzturēšanai, gan arī personāla algošanai;
4. 50.-60.gados pastiprinājās ASV tūristu straume uz Eiropu un Āziju. Ir zināms, ka katrs tūrists svešā zemē atstāj aptuveni 1000 dolārus;
5. 50.gadu beigās vairākas rietumvalstu valūtas kļuva brīvi konvertējamas, kas samazināja nepieciešamību norēķināties dolāros;
6. Radās problēmas ar zeltu. Dolāru pārsātinājums palielināja pieprasījumu pēc zelta. Radās draudi, ka zelta fiksētā cena – 35 $ par 1 unci tīrā zelta – var mainīties. Tas sagrautu dolāra zelta saturu un nopietni iedragātu Bretonvudsas sistēmas pamatu. Tāpēc 1961.gadā vadošās rietumvalstis nodibināja tā saucamo zelta pūlu (zelta pūls). Tā uzdevumus bija ik dienas Londonas zelta tirgū nodrošināt tā piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, lai zelta cena atbilstu iepriekš minētajam fiksētajam lielumam. Šajā sakarā zelta pūla dalībnieki apņēmās pēc noteiktām kvotām vienmēr piegādāt Londonas tirgum zelta daudzumu, kas papildinātu tā piedāvājumu. Tā kā pieprasījums pēc zelta auga, pūla dalībnieki bija spiesti papildināt Londonas zelta tirgus krājumus. Līdz ar to centrālo banku rezervēs zelta krājumi samazinājās. Visvairāk zelta uz Londonu bija jāsūta ASV, jo tai tika piešķirta vislielākā kvota;
7. Izveidojās situācija, kad ASV dolāru zelta rezerves kļuva arvien mazākas, kas izraisīja ASV dolāra zelta seguma samazināšanos.

  1965.gadā  Francijas prezidents de Gols uzstājās ar runu, kurā tika uzsvērta ASV maksātnespēja, un aicināja visas valstis ASV dolāru krājumus mainīt pret zeltu. Pasaulē tika izplatīta informācija par iespējamo ASV dolāra devalvāciju, kas izraisīja visu valstu vēlēšanos atbrīvoties no dolāra. Miljardiem ASV dolāru tika mainīti pret markām, jenām, frankiem u.c. valūtām. 1966.gadā sākās Bretonvudsas valūtas sistēmas sairšana: šīs sistēmas konstrukcijas viena pēc otras sabruka. Tas izraisīja šādas sekas:

1. Pēc kārtējā valūtas drudža 1968.gadā martā beidz darboties zelta pūls. Zelta piegādes Londonas tirgum fiksētās cenas uzturēšanai tika pārtrauktas. Rezultāts bija prognozējams: sāka veidoties divējāda zelta cena:
1. Līdzšinējā oficiālā – (35$ par unci);
2. Brīvā tirgus cena, kas atspoguļo zelta piedāvājuma un pieprasījuma samēru (sākotnēji aptuveni 44$ par unci). Tā bija slēptā dolāra devalvācija ar ievērojamu nenoteiktības elementu. Tā sabruka viens no Bretonvudsas sistēmas pīlāriem: stabilitāti nomainīja nestabilitāte.
2. Pēc kārtējām baumām par dolāra devalvāciju un miljardu spekulācijas apmēriem 1971.gada martā, kad it sevišķi Vācijas Federatīvajai bankai un Japānas bankai bija jāizlieto savas rezerves, lai saglabātu DEM un jenas fiksēto kursu, šīs bankas atteicās no Bretonvudsas principiem un pārgāja uz “peldošiem” kursiem, kurus noteica piedāvājuma un pieprasījuma samērs;
3. Jauns valūtas drudzis nebija ilgi jāgaida. Veidojās dramatiska situācija: Eiropā atteicās mainīt dolārus pret vietējo valūtu. Krāšņi uzplauka melnais tirgus. ASV konsulātiem bija rūpju pilnas rokas, lai palīdzētu saviem tautiešiem nokļūt aizokeāna dzimtenē. ASV reakcija bija Bretonvudsas sistēmai kā duncis krūtīs: tās pārtrauca citu valstu centrālajām bankām turpmāk mainīt dolārus pret zeltu. Pagātnē palika zelta devīžu standarts un līdz ar to zelta standarts vispār.
4. Bretonvudsas valūtas sistēmas norietu, tās aiziešanu vēsturē noslēdza pirmā dolāra devalvācija 1971.gada decembrī par 8% un otrā devalvācija 1973.gada martā par 10%.

 

Starptautisko naudas norēķinu jomā iestājās juku laiki. Pastāvēja oficiālie un brīvie tirgus valūtas kursi. No jauna finansisti, gudri un ne visai gudri eksperti lauzīja galvas par to, kā sakārtot starptautisko valūtas sistēmu, no jauna nodrošināt tās stabilitāti. Skaidrs bija viens. Bretonvudsas sistēma bija cietusi krahu un jau piederēja pagātnei.

 

JAMAIKAS SISTĒMA

 

 1976.gadā  Jamaikas salā sanāca SVF sesija, kurā tika nolemts izveidot pārejas valūtas sistēmu. Jamaikas valūtas sistēmas galvenais uzdevums bija sakārtot iepriekšējo valūtas sistēmu pozitīvos nosacījumus, neradot neko kardināli jaunu. Nelaime bija tā, ka neviens lāga nezināja, uz ko īsti šī pāreja ir. Pieņemtā sistēma tika nokrustīta par Jamaikas valūtas sistēmu. Pēc Bretonvudsas sistēmas sairšanas pastāvēja gan vecās sistēmas laiskas, gan jaunveidojumi. Jamaikas sistēmas uzdevums bija sakārtot šo mantojumu.

 Jaunizveidoto sistēmu raksturoja šādas pazīmes:

1. Zelta demonetizācija. Tas nozīmē, ka zelts vairs nav valūtas prece, tas nepilda naudas funkcijas. Praktiski naudas vienībai vairs nav zelta satura. Pēc Jamaikas sistēmas autoru domām, zelts turpmāk būs tikai cēlmetāls, kas noderīgs tehnikā, medicīnā, juvelierrūpniecībā. Zelts kā maksāšanas līdzeklis ne monētās, ne stieņos nedrīkst tikt pieņemts. Zeltu var pārdot kā visai likvīdu preci, pretī saņemot nacionālo naudu un ar to norēķināties;
2. “peldošie kursi” , kurus regulē konkrēto valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samērs. Šīm valūtas līdzsvara cenām ir savi plusi un mīnusi. Pašu ideju izvirzīja Nobela prēmijas laureāts, monetāristu idejas tēvs, Čikāgas skolas vadītājs Miltons Frīdmens  kādā lekcijā 1962.gadā. Idejas būtības ir tirgus mehānisma izmantošana pret plaša mēroga valūtas spekulācijām. Spekulācijas ierobežotājs mehānisma ir elementārs: aug pieprasījums, ceļas valūtas kurss, ceļoties valūtas kursam, samazinās pieprasījums, samazinoties pieprasījumam, samazinās arī valūtas kurss. Katra centrālā banka rīkojas pēc sava ieskata, vadoties pēc konkrētas motivācijas izdevīguma. 1985.gadā no 149 SVF locekļiem tikai 36 locekļi savām nacionālajām valūtām noteica “peldošo kursu”;
3. Valūtas rezervju diversifikācija, to dažādība, daudzveidība. Blakus dolāram un zeltam centrālo banku rezervēs arvien lielāks īpatsvars bija DM, Šveices frankam, Japānas jenai, Francijas frankam, angļu mārciņai, zviedru kronai, Kanādas dolāram un dažām citā valūtām;
4. Bija paredzēts starpvalstu norēķinos plašāk lietot starptautisko kredītnaudu jeb tā saucamo “papīra zeltu” – speciālās aizgūšanas tiesības (SDR), kas tika radītas vēl Bretonvudsas sistēmas norieta apstākļos 1969.gadā. Šo naudu emitē SVF un pēc zelta tā sākotnēji tika pielīdzināta 1 dolāram. Šīs naudas  veidošanai valstīm bija jāizdala zināmas summas no savām rezervēm. SDR tika sadalīta starp centrālajām bankām, kas to varēja izmantot, lai kārtotu savstarpējās saistības, dzēstu maksāšanas bilances deficītu. Šī starptautiskā nauda, vienreiz nonākusi apgrozībā, tur arī palika un varēja apgrozīties tikai starp centrālajām bankām SVF ietvaros. SDR ir lielāka drošība nekā nacionālām banknotēm un citām kredīta – papīra naudas – zīmēm, kaut gan raksturs tām ir vienāds.
5. Jamaikas sistēmas ietvaros ar lielām īpatnībām darbojas Eiropas valūtas sistēma (EVS), kas, sākot ar 1979.gada 13.martu, aptvēra Eiropas Kopienas, tagad Eiropas Savienības, valūtu lielāko daļu. Valūtas integrācijas disciplīnai negribēja pakļauties Lielbritānija, kurai daudzos jautājumos bija sava specifiska nostāja. Pirms dažiem gadiem pretrunu asums starp EVS valstīm sasniedza tādu pakāpi, ka dažs eksperts jau prognozēja sistēmas krahu. Taču EVS tika reformēta un saglabājās: valūtas sistēmu pameta Anglija un Itālija; saskaņotu kopējo peldošā kursa svārstību amplitūdu noteica +/- 6%, atstājot DM un Holandes guldenim pieļaujamās kursa svārstības agrākā līmenī - +/- 2.25%; notika arī centrālo banku depozītu un kredītu procentu likmju nelielas izmaiņas, Vācijas Federatīvā banka sniedza palīdzīgu roku Francijas bankai. Raksturīgi bija tas, ka tieši EVS visvairāk saglabāja Bretonvudsas sistēmas lauskas. Īpatnējs bija  valūtas kursu veidošanas mehānisms EVS.

EVS pamats ir Eiropas naudas vienība ekijs – European Currency Unit (ECU). Ekija kurss tāpat kā SDR bāzējas uz valūtu “grozu”. Tā emisija daļēji balstās uz zelta dolāriem (20% no Eiropas Savienības valstu zelta valūtas rezervēm). Valūtu īpatsvari to “grozā” periodiski mainās.

Ekijs galvenokārt tiek izmantots starpvalstu bezskaidras naudas norēķinos. Pastāv arī metāla ekijs, bet tas pirmām kārtām ir paredzēts numismātiem. Atšķirībā no SDR ekijs 80.gados paplašināja savu darbības sfēru, t.i., sāka apgrozīties arī privātās ekonomikas sfērā. Ekijs tiek lietots aizņēmumos kā vērtspapīrs un pat norēķinos starp uzņēmumiem. 1985.gadā 700 bankas 30 valstīs jau izmantoja ekiju noguldījumu un aizdevumu operācijās. Svarīga ir ekija perspektīva: ar  1999.gadu ievadīts process, lai pārietu uz vienotu ES valūtu EURO. No vienas puses, mēs vērojam dažu centrālo banku pretdarbību šai perspektīvai, no otras puses, jau vairākas principiālas vienošanās apstiprina izvirzīto mērķi un tā realizācijas termiņus. Frankfurtē pie Mainas jau nodibināts speciāls informatīvs centrs, kas gatavo pāreju uz vienotu Eiropas Savienības valūtu.

EIROPAS MONETĀRĀ  SAVIENĪBA

 

      Ideja par vienotas politiskās un ekonomiskās telpas vai pat valsts radīšanu Eiropā virmojusi jau gadsimtiem ilgi. Arī ES pamatā ir ideja par vienotu Eiropu.

      Gandrīz uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropas politiķu vidū radās iniciatīva pārtraukt gadsimta pirmās puses vēsturi notikušā naida un iznīcības tradīcijas un kādā jaunā formā nostiprināt šī reģiona valstu savstarpējo labvēlību un jau 1948. gadā tika noslēgts Beniluksa Muitas Ūnija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, kas vēlāk kļuva par modeli dažādu valstu ekonomiskai sadarbībai.

      1949.gada 5.maijā, desmit Eiropas valstis - Beļģija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Īrija, Itālija, Luskemburga, Nīderlande, Norvēģija un Zviedrija - Strasbūrā nodibināja Eiropas Padomi. Tomēr cerības, ka EP varētu kļūt par apvienotās Eiropas kodolu, tobrīd nepiepildījās.

      Jaunās Eiropas pirmsākumi datējami ar 1950-51. gadu, kad 1951.gada 18.aprīlī, pēc Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa sākotnējās iniciatīvas noslēgt šādu vienošanos ar Vāciju, tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kurā kopā ar Franciju un Vāciju iesaistījās arī Beļģija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande (līgums saistīja praktiski visas lielākās Eiropas valstis). Šī savienība paralēli kopēja tirgus izveidei kļuva arī par pamatu reģiona mieram un drošībai, jo dalībvalstis patiesībā ar to zaudēja savu suverenitāti jomās, kuras līdz šim bija klasiskās bruņošanās industrijas pamatā.

      1957.gada 25.martā Romā Belģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas un Nīderlandes pārstāvji parakstīja divus līgumus - par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Eiratoms) dibināšanu. Šo Eiropas līgumu mērķis ir veicināt saimniecisko augšupeju un augstāku dzīves līmeni un novērst iespējamos militāros draudus. Līdz ar to var uzskatīt, ka uz 1958. gadu noslēdzās pirmais “neapzinātās” integrācijas posms - bija skaidri izkristalizējusies Eiropas valstu griba un nepieciešamība veidot  “kopējas mājas”.

      Laika posmā no 1958.gada līdz 1968.gadam tika noslēgts pārejas posms uz kopējo tirgu. Tika sperti pirmie soļi uz brīvu preču kustību starp sešām Eiropas Kopienas valstīm. 1960.gadā EEK Ministru padome apstiprina kopīgus muitas tarifus. Tiek izveidoti Eiropas sociālie fondi. Savukārt Lielbritānija, Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Austrija, Šveice un Portugāle Stokholmā apvienojas brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA - European Free Trade Association). Īpaši progress tika panākts kopējas  lauksaimniecības politikas izstrādē, kas uz šī perioda beigām jau reāli sāka funkcionēt. Tika likti pamati kopējai transporta politikas sagatavošanai (pašsaprotama attīstības gaita pēc muitas ūnijas realizēšanas dzīvē) . Līdz ar to var teikt, ka uz 1969. gadu jau eksistēja ievērojams kopējais tirgus.