1967.gadā  notika Eiropas Ogļu un tērauda kopienas, Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas Ekonomiskās kopienas apvienošanās, un jaunais institucionālais veidojums iegūst nosaukumu - Eiropas Kopiena. EK mērķis nodibināt ekonomisko un monetāro savienību oficiāli formulēts 1969. gadā valstu un valdību konferencē Hāgā. Kopš 1969.gada vairākkārtīgi tas ticis koriģēts Eiropas valstu samitos.

      Noslēdzošais pie kā nonāca ES bija Eiropas Monetārās savienības izveide, t.i. stabilas monetārās zonas izveide Eiropā. Nepieciešamība pēc šādas savienības izrietēja no sasniegtā progresa koptirgus izveides jomā. Eiropas valstu vadītājiem lika nopietnāk pievērsties Monetārās Ūnijas izveidei.

      1970. gadā Luksemburgā EK Ministru Padomē tika pieņemts lēmums, ka turpmāk valstu monetārai integrācijai jānotiek paralēli ar ekonomiskās politikas konversiju. Praksē tas nozīmēja, ka Eiropas Kopienas valstīm jākoordinē sava darbība budžeta deficītu finansēšanas, nodokļu politikas un finansu tirgus jomās. Dalībvalstīm tika rekomendēts pakāpeniski sašaurināt valūtas maiņas kursu svārstību robežas, ar mērķi līdz 1980. gadam radīt apstākļus pilnīgi brīvai kapitāla kustībai un pilnīgi brīvu valūtu konvertējamību savā starpā veikt pēc neatgriezeniski fiksētiem valūtas kursiem

      Pirmais mēģinājums izveidot Ekonomisko un monetāro savienību notika Hāgas galotņu konferencē un divās padomes rezolūcijās –  1971.gada martā un 1972.gada martā – Kopējo tirgu mēģināja paplašināt ar kopējo ekonomikas un monetāro politiku, ar mērķi līdz 1980.gadam īstenot Ekonomisko un monetāro savienību. Pie tam eksistēja nodoms realizēt Romas līgumos ierakstīto brīvo kustību un stingri noteiktu valūtu maiņas kursu struktūru ar neierobežotu valūtu konvertējamību. Turklāt EK dalībvalstīm galvenās ekonomiskās un monetārās politikas pilnvaras vajadzēja nodot Kopienas pārstāvjiem. Šīs koncepcijas realizēšanai bija jānotiek vairākos etapos .

Eiropas nesenā pagātnē  var atzīmēt trīs galvenos posmus Eiropas monetārās politikas jomā  – Vernera plāns Eiropas valūtas sistēmā, Eiropas monetārā sistēma un Ž.Delora plāns, kas tiks aplūkoti sīkāk šajā apakšnodaļā.

      Kā  pirmais tiks aplūkots Vernera plāns Eiropas valūtas sistēmā  - kad spēkā stājās Romas līgums, vēl joprojām bija spēkā  arī starptautiskā Bretonvudsas vienošanās par fiksētiem valūtas kursiem. 1970.gada 6.martā Vernera komisijai tiek uzdots izstrādāt EVS koncepciju (Vernera plānu). Šī vienošanās darbojās līdz 1971.gada 22.martam, kad EK Ministru padome vienojas par pakāpenisku EVS izveidi. “Vernera” ziņojums aprakstīja, kā pakāpeniski varētu ieviest ekonomisko un monetāro savienību 1970-to gadu laikā. Tomēr šis priekšlikums netika ieviests. Tā vietā, lai paaugstinātu EMS gatavības pakāpi, 1972.gadā Monetārās sistēmas valstu valūtas izveidoja Valūtu kursu mehānismu (VKM), kurā valūtu kursi bija savstarpēji fiksēti noteiktās robežās. Monetārās sistēmas dalībvalstu valūtu kursi varēja svārstīties ap saviem "centrālajiem kursiem" maksimālajās pieļaujamajās robežās, t.i., ±2.25% (Itālijai sākotnēji ±6%). Šo valstu valūtas "vienoti peldēja" attiecībā pret ASV dolāru, Japānas jenu un citām valūtām. Tika noteikta tā sauktā Eiropas valūtu rinda, saukta arī par valūtu "čūsku tunelī"(snake in the tunnel). Noteikumi paredzēja, ka svārstības nedrīkst pārsniegt attiecīgo valūtu svārstības pret ASV dolāru. “Čūska” ir valūtas kursu svārstības Kopienas ietvaros un “Tunelis” ir valūtas kursu svārstības pret dolāru. 1973.gada 1.janvārī EK pievienojas Dānija, Īrija un Lielbritānija. EK valstu vadītāji vienojas par Eiropas Savienības izveidi līdz 1980.gadam.

      1972. gadā Anglija pieļāva sterliņu mārciņas svārstības ārpus noteiktajām “čūskas” un “tuneļa” robežām. Anglijai drīz sekoja Īrija, Dānija un Itālija. 1977. gada beigās tikai puse no Kopienas Valstīm (Rietumvācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Dānija) palika “čūskas un tuneļa” mehānisma ietvaros. 1979.gada 13.martā EEK dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju un Grieķiju, nodibina Eiropas Valūtas sistēmu (turpmāk tekstā – EVS). Tās mērķis - stabilizēt EK valūtas kursus, sekmēt EK valstu integrāciju un valūtas savienības izveidošanos. Tika atcelta valūtu "čūska" un ieviesta Eiropas valūtas vienība - ekijs (ECU). Tika izveidota Eiropas Monetārā sistēma. Eiropas Monetārās sistēmas mērķis bija radīt monetārās stabilitātes zonu Eiropā ar zemu inflāciju un regulējamiem valūtas kursiem.

      Kā  otrs no posmiem bija Eiropas monetārā sistēmas izveide. 1979.gadā  notika pirmās tiešās EK konsultatīvā orgāna - Eiropas Parlamenta - vēlēšanas. Līdz šim Eiropas Parlamenta deputātu funkcijas pildīja EK dalībvalstu parlamentārieši.

      1981.gada 1.janvārī EK pievienojas Grieķija, bet 1983.gadā Štutgartē  EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas Savienību - vēl ciešāku sadarbību likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā.

      Ilgs laiks 1980-tos gados pagāja diskusijās: ko vajadzētu pētīt, mainīt un darīt Eiropas Monetārās Savienības izveidošanas labad. Pie tam teorētisko domu mudināja negatīvās saimnieciskās realitātes Eiropā: augstie valūtas konvertācijas izdevumi, valūtas riski, kas pilnībā negarantēja drošu un liberālu preču pakalpojumu un kapitāla kustību, tāpat nenoteiktība preču cenās, t.i., viena un tā pati prece, pārrēķinot pēc valūtas kursa, maksāja dažādi. Šo apsvērumu dēļ 1985.gadā EK izstrādā programmu vienota iekšējā tirgus izveidei Eiropā līdz 1992.gadam, kas paredzēja novākt visas fiziskās, tehniskās un fiskālās barjeras brīvai preču, pakalpojumu, personu un kapitāla kustībai.

      Kā  pēdējais un noslēdzošais posms bija Ž.Delora plāns. Salīdzinot ar diviem iepriekšējiem, Ž.Delora plāns tika izvirzīts laikā, kad pastāvēja stabilas valūtas maiņas attiecības starp dalībvalstīm. Ž. Delora ziņojumā ir noteikti vairāki nozīmīgi ekonomiskās savienības pamatelementi:

• vienots tirgus, kurā var brīvi pārvietoties personas, preces, pakalpojumi un kapitāls;
• konkurences politika un citi pasākumi, kas orientēti uz tirgus mehānisma stiprināšanu;
• kopēja strukturālo izmaiņu un reģionālās attīstības politika;
• makroekonomiskās politikas koordinācija starp Kopienas valstīm, ieskaitot budžeta veidošanas politikas noteikumu saskaņošanu.

Ž.Delors uzsvēra nepieciešamību kontrolēt valstu nacionālo fiskālo politiku, lai tādējādi nodrošinātu sekmīgu EMS darbību. Viņš prasīja noteikt un ievērot augstākās pieļaujamās dalībvalstu budžeta deficīta robežas, nepieļaut valdībām tiešus centrālās bankas kredītus vai citas monetārās finansēšanas formas un ierobežot iespējas aizņemties ārpussistēmas valstu valūtas. Vēlāk tika formulēti pamatrādītāji (tā sauktie Māstrihtas kritēriji), pēc kuriem noteica valstu atbilstību dalībai Eiropas vienotās valūtas sistēmā jeb Eiropas monetārajā savienībā. Ž.Delora ziņojums paredzēja arī Eiropas centrālo banku sistēmas izveidošanu, kuru veidotu viena centrālā institūcija un esošās dalībvalstu centrālās bankas. Šīs ECBS pamatmērķis būtu - formulēt un realizēt EMS monetāro politiku.

      Īpaša centrālo banku prezidentu un ekspertu komiteja Ž.Delora vadībā izstrādāja EMS pamatprincipus un pasākumus to realizēšanai. Ņemot definīciju no Vernera ziņojuma, komiteja definēja monetārās savienības jēdzienu: pilnīga valūtu konvertējamība, pilnīga kapitāla transakciju liberalizācija un pilnīga banku un citu finansu tirgus institūciju integrācija, svārstību robežu noteikšana un bezierunu valūtas maiņas kursu paritāšu slēgšana [74].

      Ž.Delora ziņojums un tam sekojošās aktivitātes izraisīja dzīvas debates, radot virkni argumentu par un pret šādas sistēmas izveidošanu. Vairums Rietumeiropā eksistējošā valūtas maiņas likmju noteikšanas mehānisma dalībvalstu jau bija zaudējušas kontroli pār savu nacionālo monetāro politiku. Līdz 1980-to gadu beigām to valūtas bija piesaistītas Vācijas markai kā sistēmas neoficiālajam enkuram.

      1989.gadā  tiek izstrādāts un Eiropas Ministru padomē apstiprināts Ž.Delora  komisijas 1989.gada 14.aprīlī iesniegtais ziņojums par EMS izveides trīspakāpju plānu, kurš tika uzskatīts par vienu no stūrakmeņiem Eiropas politikas debatēs par EMS. Eiropas Ekonomisko un monetāro savienību jeb t.s. "eiro zonu" veido tās ES dalībvalstis, kurās tiek ieviests Eiropas vienotā valūta eiro un 19.jūnijā EVS pievienojas spāņu peseta, bet 1990.gada 8.oktobrī EVS pievienojas Lielbritānijas sterliņu mārciņa.

      1991.gada decembrī Māstrihtā EK EP galotņu sanāksmē tika parakstīts līgums par ES izveidi. Līgums paredzēja ekonomiskās un valūtas savienības izveidi laika posmā līdz 1999.gadam. Ž.Delora ziņojumā tika definēta EMS izveidošanas trīs posmu pieeja [63]. Ceļš uz ES EMS bija iecerēts 12 gadi. Par pirmās fāzes sākumposmu atpakaļejoši tika noteikts 1990.gada 1.jūlijs. 

      Pirmais posms (1990. – 1993.g.) bija ekonomisko attiecību sakārtošanas un teorētisko apsvērumu etaps. Būtiski bija panākt investīciju līdzekļu kustības brīvību un teorētiski saprast katra ceļa soli. Pakāpeniski tika izstrādāti un precizēti iespējamo EMS dalībvalstu atlases (Māstrihtas) kritēriji – ekonomiskā tuvināšanās, konverģences prasības[67]:

1. Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 60% no valsts iekšzemes kopprodukta. Izņēmums pieļaujams gadījumos, ja parāda attiecība pret IKP pārsniedz 60%, bet šis rādītājs savā dinamikā strauji tuvojas vēlamajai robežai
2. Valsts jaunie aizņēmumi nedrīkst būt lielāki par 3% no valsts IKP. Izņēmums - tie drīkst pārsniegt šo līmeni, ja to dinamika strauji tuvojas noteiktajai robežai.
3. Inflācijas līmenis nevairāk kā par 1,5% drīkst pārsniegt patēriņa preču indeksa pieaugumu trīs ES valstīs ar visnoturīgāko cenu līmeni.
4. Ilgtermiņa procentu likmes ne vairāk kā par 2% drīkst pārsniegt vidējās ilgtermiņa procentu likmes trīs ES valstīs ar visnoturīgāko līmeni.
5. Divu gadu laikā pirms dalībvalsts uzaicināšanas uz iestāšanās sarunām, nacionālajai valūtai jātiek kotētai Eiropas valūtas sistēmas ietvaros bez mākslīgas pārvērtēšanas.

      Lēmums par EMS radīšanu tika pieņemts 1991.gada decembrī ES Māstrihtas galotņu tikšanās laikā. 1993.gadā reāli sāk darboties Eiropas vienotais tirgus - tiek radīta saimnieciska telpa bez robežām.

Otrajā posmā  (1994. – 1998.g.) viens no svarīgākajiem pasākumiem bija ECB priekšteča Eiropas monetārā institūta (EMI) dibināšana (tā  svarīgākie uzdevumi bija nodrošināt centrālo banku neatkarību, nepieļaut, ka centrālās bankas tieši finansē budžeta deficītu, kā arī stingrāk pārraudzīt dalībvalstu ekonomiku un fiskālo politiku.).

      Sākot no otrā posma, dalībvalstīm bija jāiesniedz regulāri ziņojumi par to situāciju attiecībā pret ekonomiskās tuvināšanās prasībām. Valstis pašas izstrādāja programmas, kas vērstas uz šo kritēriju sasniegšanu un izlēma, kā sasniegt uzstādītos mērķus. Šie ziņojumi tika analizēti, lai novērtētu to, kā dalībvalstis darbojas, lai pildītu konverģences kritērijus. Ja valstis atbilstu kritērijiem jau pirms pēdējā posma uzsākšanas, tas nodrošinātu monetārās savienības vieglāku uzsākšanu.

      1998. gada maijā ES Padome, izvērtējot konverģences kritēriju pildīšanas rezultātus, vienbalsīgi nolēma, ka 11 ES dalībvalstis - Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija - ir izpildījušas visus nepieciešamos priekšnoteikumus vienotas valūtas pieņemšanai 1999. gada 1. janvārī. Novērtējot situāciju,  bija konstatēts, ka trešo posmu varēja sākt jau 1997.gadā, taču to nevarēja darīt divu iemeslu pēc – visus konverģences kritērijus izpildīja tikai Luksembrugra. Tuvu to izpildei bija Vācija, Francija un dažās citas valstis un bija skaidrs, ka ātrāk par 1999.gada sākumu arī netiks sasniegta tehniska gatavību eiro ieviešanai. Grieķija un Zviedrija neatbilda EMS kritērijiem(prasībām attiecībā pret inflāciju, valsts budžeta deficītu, ārējo parādu, kredītu procenta likmēm un valūtas stabilitāti).Tas neattiecās vienīgi uz Lielbritāniju, Zviedriju un Dāniju. Īpašos Līguma papildprotokolos Lielbritānija un Dānija paturēja tiesības nepiedalīties EMS trešajā posmā pat, ja tās atbilstu izvirzītajiem kritērijiem. Citas valstis ir noteikušas, ka parlamentam vai valdībai ir jāpieņem lēmums pirms trešā posma uzsākšanas. No brīža, kad dalībvalstis iesaistīsies EMS, tās vairs nevarēs īstenot neatkarīgu monetāro un valūtas maiņas politiku, kura tiek veidota, lai mainītu konkurences attiecības starp valstīm vai, lai stabilizētu pieprasījumu atsevišķās valstīs. Savukārt 1998. gada 1. jūnijā tika nodibināta Eiropas Centrālā banka, Eiropas Monetārais institūts bija izpildījis savus uzdevumus un sākās tā likvidācija.

      1995.gada 1.janvārī ES pievienojas Somija, Austrija un Zviedrija, palielinot dalībvalstu skaitu līdz piecpadsmit un 9.janvārī EMS pievienojas Austrijas šiliņš .

      1995.g. 16.februārī EP sanāksmē Madridē tika paziņots eiro ieviešanas plāns un pieņemts lēmums, ka Eiropas vienotās valūtas nosaukums būs "eiro".

      1996.gada 14.oktobrī EMS pievienojas Somijas krona, 25.novembrī Itālija atjauno līdzdalību EMS.

      1996.gada beigās kļuva skaidrs, ka vairums dalībvalstu vēl nav izpildījušas priekšnoteikumus. Pēdējā pakāpe 1999.gada 1.janvārī  automātiski sākās tikai tām ES valstīm, kuras līdz 1998.gada maijam nebija izpildījušas noteiktās prasības.

      Amsterdamas galotņu sanāksmē 1997.gada jūnijā ES Padome pēc ilgām sarunām spēja vienoties par “Stabilitātes un attīstības paktu” (skatīt tabulu Nr.1). Tajā EMS valstis apņemas ilgstoši uzturēt kārtībā valsts finanses. Tika noteikta stingrāka budžeta uzraudzības procedūra un darbības pārāk liela budžeta deficīta gadījumā. Valstīm, kuru valsts budžeta deficīts pārsniedz 3%, - noteiktā termiņā ir jāizdara korekcijas budžetā. Ja tas nenotiek, tad Padome “parasti” pieņem lēmumu par sankcijām, vispirms bezprocentu noguldījuma formā. Sankcijas – minimālās 0.2% un maksimālās 0.5% apmērā no IKP – pēc diviem gadiem pāriet naudas sodā, ja attiecīgais budžeta deficīts joprojām ir pārāk liels. To var uzskatīt par pārbaudes akmeni uz stabilitāti orientētajai Ekonomiskajai un monetārajai savienībai.

      Tabula Nr.1

      EMS dalībvalstu stabilitātes pakts [7, 201]

 

      Trešais posms (1999. – 2001.g.) sākās 1999.gada 1.janvārī ar valūtas kursu fiksēšanu un jaunas valūtas - eiro ieviešanu, un ECB pārņēma atbildību pār monetāro un valūtas maiņas politiku ES.

        Šajā posmā par kopējās monetārās politikas izstrādāšanu un ieviešanu atbild ECB. Noslēdzošais EMS posms mainīja arī dalībvalstu fiskālo politiku statusu, līdz ar to bija nepieciešama koncentrētāka un stingrāka ekonomisko politiku koordinēšana. Lai garantētu EMS ilglaicīgu funkcionēšanu un vienotās valūtas stabilitāti bija nepieciešamas veselīgas nacionālās politikas. Līdz 2002. gada 1. janvārim eiro tiks izmantots banku un citu finansu institūciju darbībā, bet 2002. gada 1. janvārī eiro banknotes un monētas tiks laistas apgrozībā visās dalībvalstīs un notiks pilnīga pāreja uz eiro dalībvalstu valsts pārvaldes sistēmās.

STARPTAUTISKĀ  KAPITĀLA KUSTĪBA

TIEŠĀS INVESTĪCIJAS UN PORTFEĻINVESTĪCIJAS

 

 Investīcija  - kapitāla ieguldīšanas veids, kam jānodrošina kapitāla vērtību saglabāšana, pieaugums vai pozitīva peļņa.

 Investīciju veidi

1. Vērtspapīri – finansu dokuments, kas apliecina eminenta saistību attiecībā pret dokumenta īpašnieku.
2. Kapitālieguldījumi – Investīcijas kapitālieguldījumos nozīmē kapitāla ieguldījumu kompānijas reālajos aktīvos vai reālā personīgā kapitālā.

 

 Investīcijas iedala:

 
 

1. TIEŠĀS – kapitāla ieguldījumu veids, kurā investoram ir īpašuma tiesības uz vērtspapīriem vai kapitāla daļu.
2. ATVASINĀTĀS – investīciju veids, kurā nav tieša īpašuma līdzdalība.

 Ārvalstu investīciju piesaistīšanai valstis vai nu likumdošanā, vai investīciju līgumos nosaka investorus vilinošus (incentives) un investīciju klimatu uzlabojošus priekšnoteikumus. Tie ir ierobežojošu likumu darbības atcelšana, aplikšanas (exemptions, tax holidays) ar nodokli un muitas nodevām samazināšana vai atcelšana uz laiku vai pilnīgi, subsīdiju noteikšana izejvielām vai komponentiem, labvēlīgi rūpnīcu vai citu objektu celtniecības finansēšanas noteikumi, garantijas pret ekspropriāciju, noteikumi pār ārvalstu valūtas pieejamību, palīdzība uzņēmuma izvietošanas atrašanai un vislielākās labvēlības režīma noteikšana.

 Tiešās ārvalstu investīcijas  (TĀI) parasti definē kā summu, kuru noteiktas valsts iedzīvotājs vai firma iegulda ;ārvalstu uzņēmumā, pār kuru viņam ir kontrole.

 Pēc SVF definīcijas TĀI ir investīcijas, kas tiek izdarītas nolūkā iegūt ilgstošu peļņu un efektīvu ietekmi uzņēmuma vadībā, kas darbojas citā valstī.

 Tiešās ārvalstu investīcijas ir visnozīmīgākā investīciju un kapitāla eksporta forma. Ar TĀI saprot fondu turēšanu un to pārvaldīšanu ārvalstīs. Prasti TĀI ir saistītas ar noteiktas firmas filiāles, kontrolētas firmas vai kopuzņēmuma iedibināšanu ārvalstīs. Visbiežāk TĀI īstenošanas uzdevums ir iekļūšana jaunā tirgū. Bieži vien TĀI iedibina juridisku iemeslu dēļ, piemēram , lai pārvarētu noteiktas ārvalsts efektīvas muitas barjeras.

 Fiskālajai situācijai TĀI vispievilcīgākajās valstīs bija raksturīga budžeta deficīta ierobežošana, racionālāk izmantojot sabiedriskos fondus un, no otras puses, paplašinot nodokļu bāzi, tajā pašā laikā  samazinot nodokļu likmes.

 TĀI priekšrocības mērķa valstij ir tās , ka investors tādā gadījumā  vairāk rūpējas par darbu un mārketingu tajā, jo viņam ir vairāk ko zaudēt nekā, ieejot tirgū vienīgi ar savu preču eksportu. TĀI negatīvās puses ir lielāks kapitāla pieprasījums, lielākas starta un menedžmenta izmaksas, garāks atmaksāšanās periods un līdz ar to lielāks risks, tajā skaitā politiskais.

 Galvenie TĀI motīvi ir šādi:

1. iekļūt tādā jaunā tirgū, kur to neatļauj muitas vai citas barjeras;
2. palielināt peļņu vai konkurences iespējas tirgū, kas jau iekarots ar eksportu;
3. ražot ekonomiski lētāku produkciju, kas tiek pārdota svešā jurisdikcijā;
4. iegūt tās muitas un nodokļu atlaides priekšrocības, kas pieejamas tikai ārvalstu investoriem;
5. pārnest savu darbību ārpus neizdevīgas nodokļu vai algu sistēmas, kas eksistē mātes firmas domicila (rezidences) valstī;

 Tomēr investoram pirms invest5ēšanas ir jāizsver, vai investīcijas pozitīvie momenti dotajā  mērķa valstī