Tausaimniecības nozares, to klasifikācija

 atsvērs neizbēgamos riskus.

 

 Galvenie TĀI riska faktori ir šādi:

1. filiāle ārvalstīs kļūst par vietējo tiesību un jurisdikcijas subjektu;
2. kapitālieguldījums ārvalstī pakļauts vietējās politiskās un juridiskās sistēmas nestabilitātei un nacionalizācijas briesmām, kas ir visparastākais riska faktors;
3. iespējama cenu kontrole no mērķa valsts puses , kas var samazināt varbūtējo peļņu;
4. valūtas kursa un valūtas pārvedumu, t.sk. peļņas repatriācijas, kontrole mērķa valstī;
5. režīma nestabilitāte vai nespēja aizsargāt ārvalstniekus pret nemieriem vai noziedzību;
6. tik maza vietējā tirgus ietilpība, kas nevar attaisnot investīcijā plānoto ražošanu;
7. vietējā valūtas kursa, depozīta un kredīta likmju nestabilitāte;
8. peļņas normas risks;
9. tirgus risks;
10. ražošanas risks.

 Ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā

 Lai gan pasauli nesen satricināja vairākas finanšu krīzes, uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā turpināja stabili palielināties. To veicināja labvēlīgā ekonomiskā un investīciju vide valstī - brīva kapitāla plūsma, zema inflācija, stabila nacionālā valūta, ārvalstu un rezidentu investoru vienlīdzīgās tiesības, kā arī citi investīciju veikšanai labvēlīgi faktori.

 Kas ir ārvalstu tiešās investīcijas?

 Saskaņā ar starptautisko terminoloģiju tiešās investīcijas ir vienas valsts rezidenta (tiešā investora) ieguldījumi citas valsts uzņēmumā  (tiešo investīciju uzņēmumā), ja rezidenta līdzdalība uzņēmuma pamatkapitālā ir 10% un vairāk. Tātad jebkuri nerezidentu ieguldījumi Latvijā reģistrētos uzņēmumos, ja nerezidentam tajos pieder ne mazāk kā 10% no pamatkapitāla, tiek klasificēti kā ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā. Ārvalstu tiešās investīcijas ietver investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pašu kapitālā, reinvestēto peļņu, kā arī ieguldījumus uzņēmumu citā kapitālā (ilgtermiņa un īstermiņa kredīti, tirdzniecības kredīti un citas savstarpējas saistības un prasības).

 Kāpēc  ārvalstu tiešās investīcijas ir svarīgas Latvijas tautsaimniecībai?

 Kopš  1995. gada Latvijas valsts maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs. Pēc strauja pieauguma 1998. gadā 2000. gadā  tas samazinājās un veidoja 296.0 milj. latu jeb 6.8% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Viens no optimālākajiem tekošā konta deficīta finansēšanas veidiem ir ārvalstu tiešās investīcijas. Pirmkārt, veicot tiešās investīcijas, tiek nodibinātas ilgtermiņa attiecības starp tiešo investoru un investīciju uzņēmumu, un kapitāla strauja aizplūde no valsts ir samērā maz iespējama. Otrkārt, ārvalstu ieguldītāju tiešās investīcijas uzņēmumu pašu kapitālā valstij nerada parāda saistības un nepalielina Latvijas ārējo parādu. Treškārt, Latvijā ārvalstu investori lielāko daļu peļņas reinvestē, tādējādi vēl vairāk palielinot savus ieguldījumus Latvijas uzņēmumos (2000. gadā nerezidenti reinvestēja 67.0% no visiem gūtajiem ienākumiem no tiešajām investīcijām Latvijā).

 2000. gadā tiešo investīciju neto plūsmas uz Latviju sedza 81.8% no maksājumu bilances tekošā konta deficīta. Līdz ar to var uzskatīt, ka ārvalstu tiešās investīcijas ir galvenais Latvijas tautsaimniecības ārējais ilgtermiņa finansēšanas avots.

 Ārvalstu ieguldījumi tiešo investīciju veidā ir nozīmīgi arī tāpēc, ka nerezidentu investīcijas uzņēmuma pamatkapitālā palielina iespējas uzņēmuma darbības uzlabošanai. Tas ir viens no ilgtermiņa līdzekļu avotiem, ko var izmantot kapitālieguldījumu veikšanai. Turklāt ārvalstu investoriem bieži ir lielāka pieredze darbam tirgus ekonomikas apstākļos.

 Uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju statistika

 2000. gada beigās uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā  sasniedza 1 275.4 milj. latu jeb 29.4% no IKP. 68.0% ārvalstu tiešo investīciju bija investēti Latvijas uzņēmumu pašu kapitālā vai reinvestēti.

 Visvairāk  ārvalstu tiešo investīciju 2000. gada beigās bija uzkrāts finanšu starpniecībā (22.6% no uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām), tirdzniecībā (20.4%), transportā, glabāšanā  un sakaros (19.1%), kā arī apstrādes rūpniecībā (16.6%).

 Finanšu starpniecībā lieli ieguldījumi bija koncentrēti banku sektorā  un finanšu līzingā. Tirdzniecībā visvairāk līdzekļu piesaistīja vairumtirdzniecība (pārtikas produktu, kurināmā, koksnes, būvmateriālu un ķīmisko vielu vairumtirdzniecība). Ievērojamas investīcijas bija nonākušas arī automobiļu degvielas mazumtirdzniecībā. Transporta, glabāšanas un sakaru nozarē ievērojamas ārvalstu tiešās investīcijas bija veiktas telekomunikācijās. No pārējām apakšnozarēm lielākās investīcijas saņēma cauruļvadu transports, kā arī kravu iekraušana un izkraušana. Nozīmīgi ieguldījumi bija piesaistīti apstrādes rūpniecībā - koksnes, ķīmisko vielu, pārtikas produktu un dzērienu ražošanā.

 

 Saskaņā ar statistikas datiem 2000. gada beigās visvairāk tiešo investīciju bija piesaistīts no Zviedrijas (12.6% no uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām), Igaunijas (11.2%) un Vācijas (11.1%). Nozīmīgi bija ieguldījumi no Dānijas, ASV, Somijas, Krievijas, Norvēģijas un Lielbritānijas.

 Ieguldījumu analīze liecina, ka dažādu valstu investori ieguldīja atšķirīgos tautsaimniecības sektoros. Tiešās investīcijas no Zviedrijas galvenokārt tika ieguldītas transportā, glabāšanā un sakaros, kā arī finanšu sektorā un apstrādes rūpniecībā. Savukārt Vācijas investoru līdzekļi bija vairāk koncentrēti finanšu sektorā, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē, kā arī apstrādes rūpniecībā. Investīcijas no Igaunijas pārsvarā bija ieguldītas finanšu starpniecībā, bet no Dānijas - transportā, glabāšanā un sakaros. Nozīmīgi bija Somijas investoru ieguldījumi tirdzniecībā un Krievijas - transportā, glabāšanā un sakaros.

 Neraugoties uz Austrumāzijas valstu finanšu krīzi 1997. gadā un Krievijas finanšu krīzi 1998. gadā, ārvalstu investori nezaudēja uzticību Latvijas tautsaimniecībai. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas turpināja stabili palielināties un 2000. gada beigās, salīdzinot ar 1998. gada beigām, pieauga par 389.2 milj. latu jeb 43.9%.

 

 Pēdējos divos gados Latvijā aktīvi investēja investori no Zviedrijas, Vācijas un Igaunijas. Zviedrijas investori galvenokārt palielināja ieguldījumus finanšu sektorā, kā arī transporta, glabāšanas un sakaru nozarē. Investīcijas no Vācijas pārsvarā saņēma gāzes ražošana un sadale, kā arī finanšu sektors, bet no Igaunijas - finanšu sektors, īpaši finanšu līzings.

 Aplūkojot ieguldījumus nozaru dalījumā, redzams, ka ievērojamas ārvalstu investīcijas piesaistīja finanšu sektors. Arī tirdzniecībā  un apstrādes rūpniecībā saglabājās augsts investīciju līmenis.

 Ārvalstu tiešo investīciju ietekme uz nefinanšu investīcijām

 Ārvalstu tiešās investīcijas ir svarīgs nefinanšu investīciju (tehnoloģiskās iekārtas, pārējie pamatlīdzekļi) avots. Pateicoties ārvalstu tiešajām investīcijām uzņēmuma pašu kapitālā, iespējams veikt kapitālieguldījumus, kas paaugstina darba ražīgumu, neto apgrozījumu un uzlabo citus finanšu rādītājus.

 Gan 1999., gan 2000. gadā ārvalstu tiešo investīciju plūsmas Latvijā  nodrošināja aptuveni ceturtdaļu no šajā periodā veiktajām nefinanšu investīcijām Latvijas uzņēmumos (pieņemot, ka visas ārvalstu investīcijas bija ieguldītas pamatlīdzekļos). Pārējie kapitālieguldījumu avoti - Latvijas rezidentu reinvestētā peļņa, ilgtermiņa aizņēmumi Latvijas un ārvalstu kredītiestādēs u.c.

 Lietuvā  un Igaunijā nefinanšu investīcijas bija vairāk atkarīgas no ārvalstu tiešo investīciju ieplūdes. Lietuvā šajā laika posmā ārvalstu tiešās investīcijas nodrošināja trešdaļu līdzekļu nefinanšu investīciju veikšanai, savukārt Igaunijā  - gandrīz 50%. Lai gan 1999. un 2000. gadā Igaunija piesaistīja visvairāk ārvalstu tiešo investīciju attiecībā pret IKP, visaugstākais nefinanšu investīciju līmenis attiecībā pret IKP Baltijas valstīs bija Latvijā (1999. gadā - 23.9%, 2000. gadā - 20.5%).

 

 Portfeļinvestīcijas

  Ar vārdu “portfeļinvestīcijas”  saprot ārvalstu akciju un obligāciju pirkšanu īpašumā ar nolūku iegūt dividendes un procentus peļņa veidā. Tajā pašā laikā TĀI gadījumā investora mērķis vēl ir iegūt tiešu kontroli pār lēmumu pieņemšanu ārvalstu uzņēmumā. Portfeļa investīcijas ir vienīgi naudas plūsma, kuras nolūks ir tikai iegūt lielāku peļņu nekā mājas valstī. Turpretim TĀI ir saistīta ar tehnoloģijas plūsmu no līdzīgas uz līdzīgu nozari.

 Parasti ar portfeļa investīcijām vairāk nodarbojas individuālais, bet ar TĀI korporatīvais kapitāls, kas vienīgi līdzekļu pārpalikumu investē portfeļa pasākumos. TĀI priekšrocības ir lielākas iespējas augšanai, savu interešu aizsardzībai ārvalstu tirgū un jaunu TĀI ieplūdei.

 

 

STARPTAUTISKĀS EKONOMISKĀS ORGANIZĀCIJAS

 

PASAULES TIRDZNIECĪBAS ORGANIZĀCIJA (PTO)

 

  PTO izveidojās 1995.gada sākumā, tā ir viena no jaunākajām starptautiskajām organizācijām. PTO ir pēctece “Vispārējās tarifu un tirdzniecības vienošanās” organizācijai (General Agreement on Tariffs and Trade  /GATT/), kas tika dibināta pirms Otrā Pasaules kara.

 

STARPTAUTISKAIS VALŪTAS FONDS (SVF)

(International Monetary Fund /IMF/)

   SVF tika radīts citiem mērķiem nekā PB. Veidojot SVF, pasaules sabiedrība reaģēja uz pirmskara trīsdesmito gadu lielās depresijas neatrisinātajām finansiālajām problēmām, respektīvi, pēkšņām, neparedzētām nacionālo valūtu kursu svārstībām un pretišķībām starp valdībām šajā sakarā.

  Metode, kā ar to cīnīties, ir noteikta SVF Statūtos tādejādi, ka dalībvalstīm jāļauj savu valūtu brīva un neierobežota apmaiņa un jāinformē SVF par tādām savām izmaiņām finansu un monetārajā politikā, kas varētu ietekmēt citu dalībvalstu ekonomiku. Dalībvalstis apņēmās pēc iespējas pielāgot savu politiku SVF rekomendācijām, lai sekmētu visas apvienības vajadzības. Taču SVF nav primārā aizdevumu institūcija kā PB. SVF ir pirmais un galvenais uzraugs (overseer) pār dalībvalstu monetāro un valūtas apmaiņas kursu politiku un seko to rīcības modelim.

  SVF – specializēta starpvalstu organizācija, kas dibināta 1944.gada jūlijā, balstoties uz ANO Bretonvudsas konferenci, un 1947 gada 1.martā sākusi savu darbību . SVF ir ANO specializētās iestādes statuss. Valde atrodas Vašingtonā, nodaļa – Parīzē. Departamenti ir Āfrikai, Āzijai, Eiropai, Austrumiem, Rietumpuslodei. Darbinieku skaits ir 1500. 

  SVF tika izveidots valūtas attiecību un norēķinu regulēšanai starp valstīm un finansiālas palīdzības sniegšanai, piešķirot kredītu ārzemju valūtā valstīm, kuras ir fonda locekles.

  Saskaņā ar SVF statūtiem, šīm valstīm ir jāveicina sadarbība valūtas jautājumos un jāpaplašina savstarpējā tirdzniecība.

  SVF kā valstu finansiālās un valūtas sadarbības centram oficiāli tika izvirzīti šādi uzdevumi:

• veicināt valūtas kursu stabilitāti un normālas valūtas attiecības starp valstīm;
• veikt pasākumus valstu – fonda locekļu – maksājumu bilanču nodrošināšanai.

SVF statūti tika vairākkārt mainīti, svarīgākās izmaiņas notika 1969., kā arī 1976. Un 1978.gadā, kad Bretonvudsas sistēmu nomainīja Jamaikas sistēma.

  SVF  kapitāls veidojies no valstu kvotu iemaksām. Katras valsts kvotas lielums ir atkarīgs no valsts ekonomiskās attīstības līmeņa un šīs valsts lomas starptautiskajā tirdzniecībā.

  SVF vadošie orgāni ir šādi:

• Pārvaldnieku padome – augstākais orgāns, kas lemj principiālus jautājumus. Tā sastāv no dalībvalstu ministriem vai centrālo banku prezidentiem. Ik gadu notiek gadskārtējās sesijas;
• Direktoru padome – izpildorgāns, regulē fonda ikdienu. Ir 22 direktori (no ASV, Lielbritānijas, Francijas, Saūda Arābijas u.c., kuri pārstāv vairākas valstis). Direktorāts nozīmē priekšsēdētāju. Balsu skaits ir atkarīgs no kvotas. Katrai valstij padomē ir 250 balsis plus viena balss no katriem 100 tūkstošiem SDR kvotas.

Svarīgāko jautājumu lemšanā ir nepieciešams, lai par šo jautājumu balsotu 85% balsu. Mazāksvarīgu jautājumu lemšanā – 70% balsu.

  Saskaņā ar nolīgumu SVF izsniedz kredītus fonda loceklēm ārzemju valūtā. Kredītu slēdz ar valsts orgāniem. Kredītus piešķir, pārdodot ārzemju valūtu par aizņēmējas valsts nacionālo valūtu, un kredītu dzēš, iepērkot no SVF nacionālo valūtu par ārzemju valūtu. Kreditēšanas resursi veidojas no SVF kapitāla, ko iemaksā locekļu valstis kvotu veidā, un no aizņemtiem līdzekļiem.

   SVF kredīti iedalās vairākos veidos atkarībā no cēloņiem, kas rada nestabilitāti. Parastie kredīti ir domāti īslaicīgai nestabilitātei. Tos izsniedz uz vienu gadu, taču var pagarināt termiņu līdz 5 gadiem. Kredīti nedrīkst pārsniegt 200 tūkstošus no kvotas. Kompensācijas kredītus izsniedz sākot ar 1966.gadu, lai kompensētu eksporta samazināšanos, kas radies īslaicīgu grūtību dēļ, bet grūtības nav atkarīgas no aizņēmējas valsts. Kredītus izsniedz uz termiņu no 3 līdz 5 gadiem. Kopš 1969.gada izsniedz arī kredītus sakarā ar izejvielu visai nelabvēlīgo konjunktūru pasaules tirdzniecībā. Lai palīdzētu jaunattīstības valstīm, 80.gadu sākumā izveidoja Uzticības fondu.

  Līdz 70.gadiem galvenās kredītņēmējas valstis bija ASV un Lielbritānija. Ar 70.gadu beigām SVF savu darbību pārorientēja uz jaunattīstīto valstu maksājuma bilanču izlīdzinājumu. Ar 80.gadu sākumu SVF sāka izsniegt kredītus lielākās summās, bet uz stingrākiem noteikumiem. Ar 80.gadu beigām SVF lielu uzmanību veltī Austrumeiropas valstīm.

  Kredītņēmēja valsts slēdz līgumu ar SVF. Šī līguma galvenais elements ir šīs valsts politiskais un ekonomiskais stāvoklis. SVF dalībniece obligāti sniedz SVF informāciju par valūtas rezervēm, maksājumu bilanci, budžetu, ārzemju investīcijām. Pirms kredīta izsniegšanas SVF eksperti dod savu slēdzienu. SVF ekspertu slēdzienus izmanto arī privātās bankas un citas finansu iestādes. Lemjot jautājumu par kredīta piešķiršanu. Tikai SVF locekles var iestāties SRAB.

  SVF ir 2000 darbinieku, un tam nav nodaļu pasaulē. Ir tikai nelieli ofisi. SVF sekmē starptautisko sadarbību monetārajā un finansu jomā, sekojot valūtas kursu politikai dalībvalstīs. Tas tiek veikts ar konsultantu palīdzību, kas analizē ekonomisko un finansu situāciju dalībvalstīs un konsultē valdības. Kopš Latvijas iestāšanās SVF 1992.gadā šādi konsultanti bija arī pie mums. Diemžēl pirms balsošanas par iestāšanos SVF LR Augstākajā padomē no “ierindas” deputātiem tikai šo rindu autors tika iepazīstināts ar fonda Statūtiem. 1992.gadā SVF paplašināja savu palīdzību agrākajām centrālās plānošanas valstīm, kas atradās pārejas periodā.

  1992.gadā  SVF bija 175 dalībvalstis, 1994.gadā – vairāk par 194. SVF izsniedz aizdevumus dalībvalstīm nolūkā sasniegt sabalansētu to maksas bilanci, kas tiktu apvienota ar ekonomisko izaugsmi un stabilu valūtas kursu. Metodes, kuras IMF pielieto attiecībās ar dažādām dalībvalstīm, ir atšķirīgas un atkarīgas no konkrētās valsts mikro un makroekonomikas.

  Pieeja SVF resursiem uz paplašinātiem pamatiem (enlarged access) iespējama 90 līdz 110% ietvaros no katras valsts kvotas, trīsgadu limiti ir 270 – 330%, bet kumulatīvie limiti (cumulative limits) 400 – 440% kvotas ietvaros. 1991.gadā caur SVF tika izmaksāti 8.2 miljardi SDR pie 20.9 miljardus liela kopējā speciālo aizņēmuma tiesību (special drawing right/SDR/) kapitāla.

  SDR ir valūtas depozīts, ko katra dalībvalsts deponējusi SVF tās starptautisko rezervju veidā. Atšķirībā no citām rezervēm, piemēram,  tādām kā zelts, SDR ir “bezķermeniska” (intangable) vienība, kas parādās vienīgi grāmatvedības ierakstu veidā šādās valūtās: ASV dolāros, vācu markās, angļu sterliņu mārciņās, franču frankos un japāņu jenās.

  1992.gadā  SVF strauji paplašināja savu darbību, pievēršot īpašu uzmanību postkomunisma tranzītu valstu pārejai uz tirgus ekonomiku. Tehniskā  SVF palīdzība īpaši izpaudās konsultācijās šo valstu centrālo banku un banku sistēmas kā arī regulējošās sistēmas, fiskālo institūciju, nodokļu iekasēšanas un politikas, budžeta prakses un sociālās nodrošināšanas izveidei. SVF organizēja tranzīta ekonomikas (TE) valstu vadības kursus un seminārus.

  SVF vada pieci ieceltie (appointed) direktori :

• Thomas C.Dawson – USA
• Stefan Schohenberg – Germany
• Jan – Pierre Landau – France
• Hiro Fukui – Japan
• David Peretz – United Kingdom

Viņiem palīdz viņu vietnieki un 17 ievēlētie direktori. SVF administrācijas izpilddirektors ir Mišels Kamdesī, viņa vietnieks ir Ričards D.Erbs. Vadība sastāv vēl no 17 direktoriem.

  SVF atrodas Vašingtonā un tai ir arī sava pārstāvniecība pie ANO Ņujorkā.

  LR Augstākā padome 1992.gada 15.aprīlī pieņēma divus lēmumus: “Par Latvijas Republikas iestāšanos SVF” un “Par LR iestāšanos Starptautiskajā Rekonstrukcijas un attīstības bankā”, tās apvienotajās organizācijās un ERAB. Pēdējā likuma 1.pantā deklarēta iestāšanās bez minētajām institūcijām arī Starptautiskajā Finansu korporācijā. Starptautiskajā Attīstības asociācijā, Daudzpusējā investīciju  garantiju aģentūrā un Starptautiskajā Investīciju strīdu noregulēšanas centrā.

  Kopš  šī laika lR no SVF aizņēmusies vispirms 54.9 SDR, saskaņā ar sistemātiskās pārveides programmu divus aizņēmumus, katru par 22.875 miljoniem SDR, vēl divas daļas no nākamā aizdevuma saskaņā ar rezerves vienošanos – kopā 9.15 miljonus SDR. Tātad pavisam SVF Latvijai aizdevis 109.8 miljonus SDR, kas ir aptuveni 160 miljoni USD. /1996.gada dati/.

Latvija un Starptautiskais Valūtas fonds

• Latvija pievienojās Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) 1992. gada 19. maijā.
• Latvijas kvota SVF ir 91.5 milj. XDR (aptuveni 122 milj. ASV dolāru) jeb 0.06% no kopējā kvotu apjoma. Latvijai SVF pieder 1.165 balsis jeb 0.08% no kopējām balsstiesībām.
• 1994. gada 10. jūnijā Latvija uzņēmās Vienošanās līguma VIII pantā paredzētās saistības attiecībā uz tekošā konta konvertējamību.
• Latvijas pilnvarotais SVF ir Latvijas Republikas finansu ministrs Edmunds Krastiņš, pilnvarotā vietnieks ir Latvijas Bankas prezidents Einars Repše.
• Latvijas intereses SVF pārstāv izpilddirektors Kajs Āens Hansens (Kai Aaen Hansen). Viņa pārziņā ir arī Dānija, Igaunija, Somija, Islande, Lietuva, Norvēģija un Zviedrija.
• Latvija apņēmusies izpildīt SVF Speciālā datu izplatīšanas standarta prasības - noteiktos termiņos sniegt attiecīgo statistisko informāciju un informāciju par datu izplatīšanas metodēm.