Latvijas Republikā  ir noteikti deviņi nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmumu ienākuma nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis, akcīzes nodoklis, dabas resursu nodoklis, muitas nodoklis un izložu un azartspēļu nodoklis (pēdējos divus šajā nodaļā neapskatīšu), kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa.

Kā no makroekonomikas teorijas ir zināms, lielu lomu valsts attīstībā dod tieši pareizi izvēlēta un virzīta nodokļu politika. Latvijas 2000. gada budžetā ir iestrādāta nodokļu samazināšanas pakete, kas veicinās turpmāko valsts ekonomikas attīstību. Lai veicinātu investīciju piesaistīšanu, īpašuma nodokļa likme samazināta no 4% līdz 1. 5 procentiem. Atlikta akcīzes nodokļa paaugstināšana degvielai, saskaņojot šo likmju kāpumu ar pārējām Baltijas valstīm. Par 1% ir samazināta sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likme darba devējam, kas rezultātā samazinās darbaspēka izmaksas un uzlabos nodokļa maksāšanas disciplīnu.

Pēdējos gados valdība ir samazinājusi un plāno arī turpmāk samazināt nodokļu slogu uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu:

• pakāpeniski tiek samazināta obligātā sociālās apdrošināšanas likme (piemēram, ar 2001. gada 1. janvāri tā tika samazināta par 1%);
• tiek veikta īpašuma nodokļa likmes samazināšana (no 1,5% no kadastrālās vērtības 2000. gadā līdz 1% 2002. gadā);
• likumdošanā ir noteiktas uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides (piemēram, lieliem (atbalstāmiem) projektiem; uzņēmumiem, kas ražo augstas tehnoloģijas produktus un programmproduktus; uzņēmumiem, kas darbojas speciālajās ekonomiskajās zonās; mazajiem uzņēmumiem u.c.);

pašlaik tiek diskutēts par iespējām ieviest diferencētu pievienotās vērtības nodokļa likmi atsevišķām produktu vai pakalpojumu grupām. Grozījumi likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli paredz nodokļa likmes samazinājumu 2002.gadā par 3%, trīs gados sasniedzot 15% likmi.

Ņemot vērā, ka Latvijā pašlaik jau pastāv augstas nodokļu likmes, svarīgs faktors ir tieši valsts budžeta struktūras optimizēšana. Lai palielinātu ieņēmumus, vajadzētu būtiski uzlabot nodokļu administrēšanu, turpinot institucionālās reformas Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

 

NODOKĻU KLASIFIKĀCIJA

    Nodokļus var iedalīt: tiešajos nodokļos un netiešajos nodokļos.

    Tiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums) pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju.

    Netiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir preces vai pakalpojumi. Netiešo nodokļu īpatnība ir tā, ka šos nodokļus pilnībā “pārnes” uz patērētāju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pārdošanas cenā. ES pēdējos gados nodokļu politika ir virzīta uz netiešo nodokļu palielināšanu(bagātais maksā vairāk).

Tātad tiešie nodokļi atšķiras no netiešajiem ne vien pēc to iekasēšanas īpatnībām, bet arī pēc to ietekmes uz uzņēmumu finansiāli-ekonomiskās darbības rādītājiem. Latvijā pie tiešajiem nodokļiem var pieskaitīt: uzņēmumu ienakuma nodokli; iedzīvotāju ienākuma nodokli; sociālās apdrošināšanas maksājumus (nodokli); īpašuma nodokli; nekustamā īpašuma nodokli. Pie netiesajiem nodokļiem pieskaita: PVN, akcīzes un muitas nodokli. Tomēr jāņem vērā, ka šāds sadalījums ir nosacīts, jo daži nodokļu veidi, piemēram, dabas resursu nodoklis pēc vienām pazīmēm varētu būt tiesais nodoklis, bet pēc citām – netiešais nodoklis.

 

   Valsts nodokļi un tiem atbilstošie likumi:

1. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis         “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli”
2. Uzņēmumu ienākumu nodoklis         “Par uzņēmumu ienākumu nodokli”
3. PVN                                                   “Par PVN”
4. Sociālās apdrošināšanas nodoklis      “Par sociālās apdrošināšanas nodokli”
5. Akcīzes nodoklis                               “Par akcīzes nodokli”

                                                                 “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” un pārējie

6. Muitas nodoklis                                 “Par muitas nodokli”
7. Dabas resursu nodoklis                      “Par dabas resursu nodokli”
8. Nekustamā īpašuma nodoklis            “Par nekustamā īpašuma nodokli”
9. Izložu un azartspēļu nodoklis            “Par izložu un azartspēļu nodokli”

 

    Valsts nodevas :

• transporta līdzekļu ikgadējā nodeva
• ostas un kuģošanas nodeva
• lidostas nodeva
• muitas nodeva
• izložu un azartspēļu nodeva

 

Priekšnodoklis - summa, ko ar PVN apliekamā persona samaksājusi kā PVN saskaņā ar PVN nodokļa rēķiniem par precēm un pakalpojum. ko tā iegādājusies vai saņēmusi savas saimn. darbības apdrošināšanai

Atbildība par nodokļu likuma pārkāpšanu:

1. Nodokļu, kā arī citu budžetā ieskait. Nokavēto maksāj. (arī soda naudu) tiek palielināta atbilstoši LB notektai  refinansēšanas likmei ka-vējuma periodā. No laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nod. Likumā nav noteikts citādi.
2. Ja, nod.maks. pārkāpdams nod.lik. prasības nod. Administrācijai iesniegtās deklarācijas vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļu bāzi (ar nod. Apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nod. Summu, nod.admin. Aprēķina un par labu budžetam no nod. maksātāja piedzen samazināto nod. summu un soda naudu tās apmērā , ja konkrēto nod.likumos nav paredzēts citādāks soda naudas apmērs.
3. Ja nod.maks.sistemātiski neiesniedz nod. administr. nod. Likumos noteiktos pārskatus, deklarācijas vai nod.aprēķinus un tai nav inform. Par šā maksātāja darbību vai ja tas ļaunprātīgi izvairās no nod. maksāš. Pēc nod.administr. priekšlikuma konkrētais uzņēmums vai organ. Tiek izslēgta no LR uzņēm. Reģistra.

Efektīvās nodokļu sistēmas kritēriji:

Izpildīt prasības nodokļu administrēšanas un muitas jomā, lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā. Uzlabot muitas un nodokļu saistību izpildi un kontroli. Izveidot mūsdienīgu organizāciju, kuras uzmanības centrā būtu klients. Uzlabot darba efektivitāti un pakalpojumu kvalitāti. Nodrošināt sabiedrības un uzņēmumu aizsardzību. Veicināt darbinieku profesionālo izaugsmi.

Latvijas vēlme integrēties Eiropas Savienībā ir galvenais faktors, kas ietekmē VID tālāko attīstību. Latvijas Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā paredz:

• muitas un nodokļu adminstrēšanas strukturālo reformu;
• izstrādāt korupcijas un krāpšanas apkarošanas standartus;
• nodrošināt kontroli pār kontrabandas preču, ieroču, narkotiku un radioaktīvo vielu nelikumīgu ievešanu;
• aizsargāt ekonomiskās intereses, apturot nelegālu importa un eksporta plūsmu;
• saskaņot ar nodokļiem apliekamo bāzi un likmes, lai nodrošinātu ekonomisko attīstību un panāktu no nodokļu ieņēmumu viedokļa pēc iespējas neitrālāku attieksmi pret starptautisko tirdzniecību;
• ieviest ES PVN reģistrācijas sistēmu un ES PVN informācijas apmaiņas sistēmu (VIES), lai varētu salīdzināt datus par starptautiskajiem darījumiem;
• ieviest standartus, kas nodrošinātu Latvijas nodokļu likumdošanas un administrēšanas atbilstību ES normām;
• izglītot VID darbiniekus, iepazīstinot viņus ar ES standartiem atbilstošām procedūrām un to izpildi.

Fiskālā  politika - ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana ar mērķi, lai ietekmētu kopējā pieprasījuma līmeni ekonomikā.

      Fiskālo politiku var izmantot gan kopējā pieprasījuma stimulēšanai, lai sekmētu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātības palielināšanu, gan arī kopējā pieprasījuma samazināšanai, ja ir nepieciešams ierobežot ekonomikas izaugsmi un inflācijas tempu. Valdība var izmantot fiskālo politiku, lai piešķirtu nodokļu atvieglojumus uzņēmējiem, kas šo summu investē jaunu uzņēmumu un iekārtas iegādē, vai arī esošās ražošanas paplašināšanā.

      Lai nodrošinātu makroekonomisko stabilitāti, valdība izmanto šādus fiskālās politikas instrumentus:

• valsts izdevumus sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei;
• transfertmaksājumus;
• nodokļu likmes.

Pastāv divi fiskālās politikas veidi: diskrecionārā un nediskricionārā politika.

Diskrecionārā fiskālā politika ir valdības apzināta rīcība, lai, manipulējot ar valsts izdevumiemun un nodokļiem,

• mainītu nacionālās ražošanas reālo apjomu,
• palielinātu nodarbinātību,
• kontrolētu inflācijas tempu,
• stimulētu ekonomikas izaugsmi.

Savukārt diskrecionārā  fiskālā politika iedalās:

• stimulējošā jeb ekspansīvā,
• stingrā jeb restriktīvā politikā.

      Otrs fiskālās politikas veids ir nediskrecionērā fiskālā politika, kas tiek īstenota automātiski vai ar iekšējiem stabilizatoriem. Ekonomikā automātiskie vai iekšējie stabilizatori ir bezdarbnieku pabalsti, progresīvās nodokļu likmes u.c., kas reaģē uz iekšzemes kopprodukta izmaiņām un ietekmē kopējo pieprasījumu. Piemēram, ekonomikas lejupslīdes periodos samazinās produkcijas izlaide un iedzīvotāju nodarbinātība. Ienākumi un nodokļu maksājumi budžetā kļūst mazāki, jo nodokļu maksātāji automātiski tos maksā pēc zemākām likmēm, bet bezdarbnieki tos vispār nemaksā. Toties palielinās pabalsti bezdarbniekiem, jo pieaug bezdarbs, kas automātiski rada Valsts budžeta deficītu. Ekonomikas uzplaukuma periodos, pieaugot ienākumiem, pieaug nodokļu maksājumi, jo automātiski pieaug arī nodokļu likmes . Līdz ar to samazinās Valsts budžeta deficīts, un budžetā veidojas pārpalikums. Nodokļu maksājumu pieaugums automātiski samazina arī izdevumus personiskam patēriņam un nepieļauj ekonomikas pārkarsēšanu.

      Stimulējošā fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi, kā arī sekmētu valdošo partiju uzvaru vēlēšanās. Īstenojot stimulējošo fiskālo politiku, valdība var iedarboties uz ekonomiku, izmantojot šādus pasākumus:

• valsts izdevumu palielināšanu,
• vai nodokļu samazināšanu;
• vai arī abus pasākumus vienlaikus.

      Stingra fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai ierobežotu ekonomisko aktivitāti tās virsotnes fāzē. Šajā gadījumā valdība var iedarboties uz ekonomiku, izmantojot šādus pasākumus:

• vai nu nodokļu likmju paaugstināšanu,
• vai arī valdības izdevumu samazināšanu,
• vai arī abus pasākumus vienlaikus.

Budžeta deficīts

Rodas gadījumos, ja valsts izdevumi pieaug straujāk nekā ieņēmumi noteiktā laika periodā. Turklāt, ja valsts izdevumi ir mazāki nekā ieņēmumi, tad veidojas budžeta pārpalikums. Līdzsvarots budžets ir tad, ja valsts izdevumi ir vienādi ar ieņēmumiem. Tiek uzskatīts, ka makroekonomiskā stabilitāte tiek nodrošināta, ja ikgadējais Valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3% no IKP. Arī saskaņā ar Māstrihtas līgumu šāds kritērijs ir jāievēro attiecībā uz valsts budžeta deficītu ES valstīm, lai tās iegūtu tiesības piedalīties Eiropas Monetārajā Savienībā.

      Budžeta deficīta segšanas avoti:

• valsts aizņēmumi. Tie var būt kā iekšējie (parādzīmes, aizņēmumi no komercbankām, dažādas parādsaistības, kuras apņemas segt valdība u.c.), tā arī ārējie (1. Ilgtermiņa parāds; kredīti, kuru atmaksas termiņš ir ilgāks par gadu un kurus ņēmusi vai garantējusi valdība un pašvaldības, kā arī kredīti, kurus bez valsts garantijām saņēmušas bankas, uzņēmumi vai iedzīvotāji; 2. SVF līdzekļi, kurus saņēmusi valsts konkrētu mērķu īstenošanai – nacionālās valūtas stabilizācijai un ekonomikas pārstrukturēšanai; 3. īstermiņa parāds. To veido kā valsts, tā arī privātie aizņēmumi.
• naudas emisija.

 

Nauda, tās funkcijas, formas. Bankas, banku sistēmas darbība: centrālā  banka, komercbankas. Naudas piedāvājums, naudas veidi. Naudas pieprasījums. Līdzsvars naudas tirgū, procenta likme. Monetārā politika, tās būtība, instrumenti, veidi.

 

Nauda, tās funkcijas, formas.

      Latvijas nacionālā naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu. Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā. Izlaist nacionālo naudu – banknotes un monētas ir tiesības vienīgi Latvijas Bankai, kura nosaka arī naudas zīmju aprakstu, numurēšanu, reģistrāciju un monetāro segumu.

      Pakāpeniska latu banknošu un monētu atgriešanās apritē noritēja kopš  1993. gada, kad 5 martā tika laista apgrozībā pirmā atjaunotā lata naudas zīme – 5 latu banknote. Naudas reforma valstī tika pilnīgi pabeigta 1998. gada 20. jūlijā, kad apgrozībā laida 500 latu banknoti. Līdz ar to pašlaik apgrozībā ir papīra naudas zīmes ar nominālvērtību 5, 10, 20, 50, 100, 500 latu un monētas ar nominālvērtību 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu un 1, 2 un 100 latu.

      Jebkurā  ekonomikā strādā naudas resursu vai līdzekļu tirgus.

      Naudas resursu tirgus dalās:

   1) naudas tirgus – apskata īstermiņa procesā

• nauda apgrozībā
• īstermiņa kredīti

   2) kapitāla tirgus- apskata ilgtermiņa procesā

• vērtspapīru tirgus (fondu tirgus)
• ilgtermiņa kredītu tirgus

      Nauda apgrozībā tiek vērtēta:

• skaidra nauda
• beztermiņa depozīti

      Naudas tirgū nauda ir kā prece, ar naudu ekonomikā saprot valsts likumdošanā noteikto abstrakto vērtības vienību, kuru izmanto visu citu priekšmetu vērtības noteikšanai.

      Nauda ir specifiska prece, kuras lietošanas vērtība ļauj izmantot naudu kā visu pārējo preču un vērtību ekvivalentu. Tieši šī specifiskā vērtība ļauj naudai pildīt naudas funkcijas:

1. nauda kalpo par apgrozījuma vai maiņas līdzekli;
2. vērtības mērs. Naudas piedalās cenu veidošanā;
3. uzkrāšanas līdzeklis.

      Skaidrā  nauda ir monētas, papīra nauda. Monētas ir 5-6% no skaidrās naudas apgrozībā. Latvijā ir viena no tām pasaules valstīm, kurās skaidro naudu izmanto visai plaši, t.i. ap 30% no plašās naudas.

      Bezskaidra nauda ir čeki, vekseļi, saistību dokumentu veidā esošā nauda. Pastāv arī elektroniskā nauda – norēķinu kartes.

      Lai gan skaidrās naudas apjoms apgrozībā, ekonomikas izaugsmei turpinoties, pastāvīgi palielinās bezskaidrās naudas norēķinu attīstība (banku un mazumtirdzniecības karšu, elektronisko, interneta u.c. bankas pakalpojumu izmantošana) aizvien samazina skaidrās naudas lomu kopējā naudas apritē

      Naudu vērtē kā preci naudas tirgū. Ar naudas cenu saprot % likmi, tā ir vidējā no īstermiņa kredīta procentiem un depozīta procentiem.

 

Bankas, banku sistēmas darbība: centrālā banka, komercbankas

      No ekonomikas puses banku sistēma pilda 2 funkcijas:

1. banka spēj akumulēt t.i. savākt līdzekļus, kuri ir brīvi uz doto brīdi ekonomikā;
2. banku sistēma var tālāk piedāvāt naudu ekonomikai.

      No vienas puses uzskata, ka ekonomikā ir dalībnieki, kuriem ir brīvie līdzekļi un kurus šie dalībnieki var ievietot bankā. Brīvie līdzekļi:

• ja nav iesaistīti naudas līdzekļu apgrozījumā;
• ja naudas līdzekļi tiek uzkrāti;
• akciju, obligāciju izlaišana;
• valsts budžeta līdzekļi;
• apdrošināšanas fondu rezerves;
• sabiedrisko organizāciju līdzekļi;
• mājsaimniecību uzkrājumi;
• pašu banku naudas fondi un peļņa.

      Savukārt no otras puses ir dalībnieki, kuriem ir nepieciešama nauda. Banku sistēma atrisina šīs abas problēmas.

 

Banka veic starpnieka lomu tirgū.

      Finansu tirgū atkarībā no tā, kā  notiek līdzekļu piesaistīšana un atdošana, tiek izdalīts:

1. tiešie finansējuma mehānismi (saistās galvenokārt ar vērtspapīriem):

      aa)kapitāla finansējums (akcijas)

      ab)aizņēmuma finansējums (obligācijas)

      b)netiešie finansējuma mehānismi (saistās ar finansu starpniecību)

Finansu starpnieku klasifikācija:

      a)banku sistēma (pieņem noguldījumus)

      aa)centrālā banka;

      ab)komercbankas;

      ac)krājaizdevus sabiedrības.

      b)apdrošināšanas sistēma (pieņem iemaksa prēmiju veidā)