Tausaimniecības nozares, to klasifikācija

1.izejvielas un materiāli;

2.pirktie pusfabrikāti;

3.ražošanas strādnieku darba algas;

4.soc.apdroš.obl.iem. ražošanas strādnieku algai;

5.ražošanas vispārējās izmaksas ( komplekss izmaksu postenis – raž.vadītāja algas, soc.apdroš.oblig.iem., raž.ēku apkures/amortizācijas izmaksas);

6.iekārtu ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas (iekārtu amortizācija, remonts u.c.) 

Uzņēmuma ekonomiskās izmaksas

Uzņēmējdarbība ir saistīta ar ekonomisku resursu izmantošanu, kuri atkarībā no to cenas un izmantošanas efektivitātes, veido uzņēmuma izmaksas. No ekonomikas viedokļa izmaksas balstās uz resursu ierobežotību un iespēju tos izmantot alternatīvi.

Tādēļ kādas produkcijas ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai izvēlētie resursi nozīmē, ka netiks saražots kāds alternatīvs produkts vai sniegts alternatīvs pakalpojums.

Tātad ekonomiskās izmaksas ir tieši saistītas ar atteikšanos ražot alternatīvus produktus vai sniegt alternatīvus pakalpojumus. Precīzāk, jebkura resursa, kurš izvēlēts kāda produkta ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai, ekonomiskās izmaksas ir vienlīdzīgas to vērtībai pie vislabākā no visiem iespējamiem to izmantošanas variantiem.

Uzņēmuma līmenī ekonomiskās izmaksas ir tās izmaksas, kuras uzņēmumam ir nepieciešamas vai tie ieņēmumi, kurus uzņēmumā nodrošina resursu piegādātājiem par to, ka šie resursi netiek izmantoti alternatīvi.  

Visas ekonomiskās izmaksas sastāv no 2 daļām:

Ārējās – uzņēmums samaksā par resursiem, kuri tam nepieder t.i. kuri tiem piesaistīti no ārienes. Piemēram: darbaspēks, izejvielas utt. Šīs izmaksas sauc par grāmatvedības izmaksām un tās ir uzņēmuma ražošanas un realizācijas izmaksas.

Iekšējās – attiecas uz tiem resursiem, kuri pieder uzņēmējam. No uzņēmuma viedokļa šīs iekšējās izmaksas ir naudas maksājumi vai ieņēmumi, kurs varētu saņemt pie vislabākā šo resursu izmantošanas variantā. Iekšējās izmaksas sauc par  alternatīvām izmaksām vai par zaudēto iespēju izmaksām. Iekšējās izmaksas var būt uzņēmuma piederošie naudas līdzekļi, kurus var ieguldīt uzņēmējdarbībā vai izmantot alternatīvi. 

Ekonomiskās izm. = ārējās izmaksas(grāmatved.izm.) + iekšējās izmaksas (alternatīvās izm.) 

Izmaksu klasifikācija pa ekonomiskiem elementiem un kalkulācijas posteņiem.

Izmaksas ir naudas izteiksmē aprēķināti ražošanas faktori, kuri nepieciešami, lai uzņēmējs veiktu uzņēmējdarbību. Izmaksu noteikšana un pareiza to aprēķināšana uzņēmējam ir ļoti svarīga, jo izmaksas izmanto sekojošiem mērķiem: 1)lai  aprēķinātu visas izmaksas, kurs radušās saimnieciskās darbības rezultātā. 2)lai attiecinātu izmaksas tiem faktoriem, kuri tās ir radījuši. 3)lai novērtētu izmaksu nesēju, tas ir resursu izmantošanas efektivitāti. 4)lai kontrolētu saimniecisko darbību. 5)lai aprēķinātu cenu, jo tā pamatā ir produkta pašizmaksa. 6)lai noteiktu uzņēmuma un produkcijas rentabilitātes līmeni, jo izmaksas ir galvenais lielums, kas ietekmē peļņu. 7)dažādu ekonomisko aprēķinu veikšanai un saimniecisko lēmumu pieņemšanai.

Lai izmaksas veiktu iepriekšminētos uzdevumus, tad tās klasificē pēc vairākām pazīmēm. Tās ir daudzveidīgas, un uzņēmējs var brīvi izvēlēties optimālo. Praksē parasti lieto divus veidus: 1)klasifikācija pa izmaksu ekonomiskiem posteņiem.  Pa vienveidīgiem izmaksu elementiem izmaksas grupē pa vienveidīgiem resursiem. Un tad redz cik daudz un tieši kādu resursu naudas izteiksme uzņēmējam ir nepieciešams. Tā neparāda, kurā vietā izmaksas rodas un kādiem mērķiem tās tiek izmantotas.  Izmaksu elementi ir sekojoši: 1.izejvielas un materiāli; 2.pirktie pusfabrikāti; 3.enerģija un kurināmais; 4.darba alga; 5.sociālais nodoklis (28,09%); 6.amortizācijas atskaitījumi; 7.nomas maksa; 8.pārējās izmaksas. Šo klasifikāciju izmanto arī lai aprēķinātu izmaksu struktūru. Izmaksu struktūra ir atsevišķu to elementu īpatsvars kopējā izmaksu apjomā. Atkarībā no izmaksu struktūras visus uzņēmumus iedala: *)materiālietilpīgie (pārtika, vieglā rūpniecība); *)kurināmā un energoietilpīgie uzņēmumi; *)darbietilpīgie (pakalpojumu sfēras uzņēmumi); *)kapitālietilpīgie uzņēmumi (liels īpatsvars amortizācijas atskaitījumos). Tas ir būtiski pie vietas izvēles, jo īpaša vērība jāpiegriež tiem faktoriem, kuri ietekmē viņu izmaksas. Šo faktoru struktūru uzņēmums izmanto, lai analizētu izmaksas, to dinamiku, galveno vērību pievērš tām, kuras sastāda lielāko daļu. Analīzes rezultātā izstrādā priekšlikumus izmaksu samazināšanai. Šī klasifikācija neparāda, kur izmaksas rodas, un to nevar  izmantot vienas produkcijas vienības pašizmaksas aprēķināšanai, izņemot gadījumu, ja uzņēmums ražo tikai vienu produkcijas veidu. Lai novērstu iepriekšminētos trūkumus izmanto otro klasifikāciju: 2)izmaksu klasifikācija pa kalkulācijas  posteņiem.  Tie ir sekojoši: 1.mainīgas, tiešas, vienkāršas izmaksas: a)izejvielas un materiāli, kurus tieši var aprēķināt vienai produkcijas vienībai; b)pirktie pusfabrikāti, kurus tieši var attiecināt; c)strādnieku darba alga, kuru var tieši aprēķināt produkcijas vienībai; d)sociālais nodoklis no strādnieku darba algas, kuru var tieši aprēķināt produkcijas vienībai. 2.pastavīgas, netiešās, kompleksās izmaksas: e)ražošanas vispārējas izmaksas (iekārtu remonts, amortizācija, enerģija, ražošanas telpu apkure un apgaismošana, ražošanas vadošā personāla alga + soc. nodoklis; f)uzņēmuma vispārējas izmaksas (administrācijas izmaksas, uzņēmuma vadības personāla alga + soc. nodoklis, pārvaldes ēku remonts, komandējuma izmaksas); g)pārdošanas izmaksas (noliktavu izmaksas, transporta izmaksas). No a)+b)+c)+d)+e) = ražošanas pašizmaksa; ražošanas pašizmaksa + f) = uzņēmuma pašizmaksa; uzņēmuma pašizmaksa + g) = pilnā pašizmaksa. 
 
 
 

Mazinošā ražīguma likums ( robežprodukta jeb marginālās produkta samazināšanās likums ). Peļņas slieksnis. Vidējās izmaksas un robežizmksas

( marginālās izmaksas ). Robežienākums ( marginālais ) ienākums. Peļņas maksimizācijas nosacījums. Ražošanas slēgšanas punkts. Individuālā piedāvājuma līkne. Tirgus piedāvājuma līkne. Izmaksas īsā un ilgā laika posms.

Mazinošā ražīguma likums – Robežprodukta jeb Marģinālā  produkta samazināšanās likums

Ražošanas teorijas likums, kurš nosaka, ka palielinot viena ražošanas faktora pielietojumu, citiem ražošanas faktoriem paliekot nemainīgiem, robežprodukts (ienākumu pieaugums, produktivitāte) samazinās.  Piemēram, katrs nākamais darbā pieņemtais cilvēks dod mazāku izlaides apjoma pieaugumu nekā iepriekšējais. 

Ir cieša saistība sekojošu produktu starpā:

Kopējais produkts – produkcijas apjoms, kas iegūts izlietojot noteiktu mainīgā faktora daudzumu. 

Vidējais produkts – ir kopējais produkts uz izlietotā mainīgā faktora vienību – darba ražīgums.  Tas parāda, cik lielu produkta daudzumu vidēji var saražot, lietojot vienu ražošanas faktora vienību.  Tas ir vienāds ar produktivitāti. 

Robežprodukts – robežproduktivitāte – vienas papildus ražošanas faktora vienības pielietojuma rezultātā papildus saražotais produkta daudzums, pārējiem ražošanas faktoriem paliekot nemainīgiem.

Robežprodukts ir tas faktors, kas ietekmē gan kopējo, gan arī vidējo produktu.  Robežprodukts vienmēr parāda attiecību starp ražošanas rezultātu un ražošanas faktora izmantošanu. 

Pastāv cieša saikne starp robežprodukta un kopējā un vidējā produkta dinamiku.  Tieši tad, kad robežprodukts kļūt negatīvs, arī kopējais produkts samazinās.  Robežprodukta dinamika liecina, ka tas ir pakļauts robežderīguma samazināšanās likumam.  Šī likuma koncepcija ir sekojoša – palielinoties kāda ražošanas faktora patēriņam(pārējiem nemainoties) ražošanas apjoma dinamika nonāks līdz robežai, kad papildus faktora izmantošana relatīvi vai pat absolūti samazinās produkcijas izlaides pieaugumu.  Sasniedzot produkta ražošanas maksimālo līmeni robežprodukts kļūst vienāds ar nulli. 

Par šīs teorijas pamatlicēju uzskata amerikāņu ekonomistu Dž.Klarku , un tas pirmoreiz tika konstatēts lauksaimniecībā.  Jo vairāk mēs ražojam kādu ražošanas faktoru, jo vairāk mēs ignorējam faktoru aizvietojamības iespēju, jo mazāku efektivitāti mēs sasniegsim. 

Pirmais Gosena likums, robežderīguma samazināšanās likums -mājsaimniecības patēriņa teorijas likums, kurš nosaka, ka pieaugot preces patēriņam tās robežderīgums nemitīgi samazinās. 

Peļņas slieksnis – optimālo izmaksu punkts

Mikroekonomikā  tāda cena, kura sedz vidējās kopējās izmaksas.  Peļņa šajā  gadījumā ir vienlīdzīga ar nulli.  Robežizmaksas, kas ir vienādas ar vidējām kopējām izmaksām to minimālajā punktā, nosaka robežlīniju, aiz kuras ražošanas ekspansija nes zaudējumus.  Šo robežu nosaka robežizmaksu un tirgus cenas vienlīdzība – ja vēl vienas ražotās vienības izmaksas pārsniedz attiecīgās preces cenu, tad firmai zaudējumi ir neizbēgami.  .  Ja realizācijas cena ir zemāka par AVC, tad uzņēmuma stāvoklis ir bezcerīgs.  Ja cena pārsniedz AVC, bet pilnībā nekompensē vidējās fiksētās izmaksas, tad stāvoklis nav spožs, tomēr ar attiecīgā biznesa slēgšanu nedrīkstētu steigties.  Robežizmaksām kļūstot mazākām firma iegūst robežpeļņu – peļņa no papildus produkcijas vienības. 

Lai izvēlētos optimālāko ražošanas apjomu, uzņēmējam jāseko robežizmaksu un vidējo izmaksu izmaiņām. 

Ja ir zināmas firmas izmaksas, mēs varam noteikt firmas piedāvājumu, ja cenu līmeņi ir dažādi.  Firmas līdzsvars nodrošina uzņēmumam ekonomisko peļņu, ja vidējās kopējās izmaksas ir ATC mazākas par tirgus cenu.  Ja ATC = tirgus cenu, tad firmai nebūtu zaudējumu, bet ja cena ir zemāka par ATC – firmai būs zaudējumi.  Zaudējumi īsā laika periodā nenozīmē, ka uzņēmums ir jāslēdz, vienīgi, ja AVC ir augstākas par cenu, uzņēmums ir jāslēdz.  Firmas līdzsvars veidojas kopējo izmaksu minimuma un robežizmaksu vienādu lielumu gadījumā – veidojas optimālais izmaksu punkts.  Optimālais tāpēc, ka gadījumā kad tirgus cena ir vienāda ar vidējo kopējo izmaksu minimumu tad konkurences firma nodrošina visefektīvāko resursu izlietošanu, ļaujot pircējam maksimizēt derīgumu.  Ilgā laika periodā firmai ir jābūt spējīgai pieņemt šo variantu kā pilnīgas konkurences bāzes noteikumus.  Šajā gadījumā nebūs ekonomiskās peļņas, būs tikai normālā peļņa, kas ir samaksa par izmantotajiem resursiem. 

Vidējās izmaksas un robežizmaksas –  marginālās izmaksas

Vidējās izmaksas – pašizmaksa – izmaksas rēķinot uz vienu produkcijas vienību. 

Izdala kopējās, vidējās pastāvīgās un vidējās mainīgās izmaksas. 

Pašizmaksas struktūra = ATC= TC/Q

kopējās izmaksas ATC= vidējās pastāvīgās AFC + vidējās mainīgās izmaksas AVC, un tā mainās mainoties ražošanas apjomam.  Pie neliela ražošanas apjoma pašizmaksā dominējošās ir vidējās pastāvīgās izmaksas, taču pie lieliem r/apj. dominē vidējās mainīgās izmaksas.  Ilgtermiņa periodā cena ir tipiskas firmas minimālās pašizmaksas līmenis. 

Vidējās izmaksas kā izmaksas uz vienu ražošanas vienību, izmanto teorijā  un praksē, salīdzinot tās ar realizācijas cenu.  Ja realizācijas cena ir zemāka par AVC, tad uzņēmuma stāvoklis ir bezcerīgs.  Ja cena pārsniedz AVC, bet pilnībā nekompensē vidējās fiksētās izmaksas, tad stāvoklis nav spožs, tomēr ar attiecīgā biznesa slēgšanu nedrīkstētu steigties, jo AFC ir ieguldītas noteiktā ražotnē un, slēdzot uzņēmumu, vislabākajā gadījumā izdosies atgūt tikai daļu no šīm izmaksām.  Ir jāmeklē iespējas izmaksu samazināšanai.   

Robežizmaksas - izmaksas, kuras nepieciešamas produkta papildus vienības ražošanai vai izmaksu samazinājums, samazinot produkta ražošanu par vienu vienību.  Kopējo izmaksu pieaugums paplašinot ražošanas apjomu par 1 vienību, piemēram, par cik pieaugs kopējās izmaksas, ja ražos par 1 vienību vairāk – cik izmaksā katra nākoša preces vienība.  Tas nozīmē, ka katra nākamā produkta vienība tiek ražota ar vienādu ražošanas faktoru pielietojuma intensitāti.  Robežizmaksas ir atkarīgas tikai kopējām mainīgām izmaksām.  Tām ir noteicoša nozīme ražošanas procesa optimizācijā.  Tās nosaka robežlīniju, aiz kuras ražošanas ekspansija nes zaudējumus.  Šo robežu nosaka robežizmaksu un tirgus cenas vienlīdzība – ja vēl vienas ražotās vienības izmaksas pārsniedz attiecīgās preces cenu, tad firmai zaudējumi ir neizbēgami.  Robežizmaksām ir stratēģiska nozīme tās parāda cik firmai maksā pēdējās vienības ražošana un vienlaikus parāda to ieguvumu, ko iespējams iegūt atsakoties no šīs vienības ražošanas.  Robežizmaksas sniedz informāciju par ražošanas izmaksu izmaiņām ražošanas apjoma paplašināšanas vai sašaurināšanas gadījumā.  Vidējās izmaksas šādu informāciju nedod.  Mainoties resursu robežražīgumam mainās arī robežizmaksas. 

Robežienākums – marģinālais ienākums

Papildus ieņēmumi, kurus saņem uzņēmums, papildus pārdodot vienu produkta vienību.  Viens no svarīgākajiem uzņēmuma darbības rādītājiem ir peļņa.  To iegūst, ja no saražotās produkcijas ieņēmumiem atskaita kopējās izmaksas.  Ja pārdošanas cena ir nemainīga (pilnīgas konkurences apstākļos), ieņēmuma vienādojuma ģeometriskais attēls ir taisne.  Tās kāpumu nosaka attiecība starp Q un R(saražotā produkta kopējais daudzums) pieaugumiem un to sauc par robežieņēmumiem.  Ieņēmumu pieaugumu raksturo robežieņēmumu taisne, kas ir vienāda ar tirgus cenu.  Robežizmaksu, robežieņēmumu un cenas līkņu krustpunktā uzņēmums gūst maksimālo peļņu. 

Monopolu gadījumā  robežieņēmumi vienmēr ir mazāki par preces cenu, ja preces noiets tiek palielināts.  Ieņēmumi no preces realizācijas Q ir vienādi ar preces vienības cenas c un preces realizētā daudzuma q reizinājuma: Q=cq

Matemātiski robežieņēmumi ir vienādi ar kopējo ieņēmumu pirmo atvasinājumu ∆Q/ ∆q 

Preces pieprasījums, kopējie ieņēmumi un robežieņēmumi

Maksimālie ieņēmumi no preces realizācijas tiek saņemti, kad preces pieprasījums ir 5. Palielinot preces noietu, robežieņēmumi, kas raksturo kopējo ieņēmumu pieaugumu, arvien samazinās un vienmēr ir mazāki par preces cenu.  Piemēram, ja preces 2 vienības var pārdot par cenu 24, tad, palielinot preces noietu par 1 vienību, cena atbilstoši pieprasījuma taisnei ir jāsamazina par 3 vienībām (24-21=3 )Savukārt robežieņēmumi samazinās vēl straujāk, proti par 6 vienībām (18-12=6). Šī iemesla dēļ pieprasījuma līkne izvietojas koordinātu sistēmā augstāk par robežieņēmumu taisni.  Robežieņēmumi nemitīgi samazinās līdz pie maksimāliem kopējiem ieņēmumiem sasniedz nulli.  Atbilstoši šim pieprasījumam, (noietam) kopējie ieņēmumi sasniedz savu maksimumu 75 un katra nākamā preces vienība izraisa to samazināšanos.  Maksimālā peļņa tiek sasniegta, kad robežieņēmumi ir vienādi ar robežizmaksām. 

Peļņas maksimizācijas nosacījums

maksimāls ieguvums no saimnieciskās darbības – tāda ir uzņēmējdarbības misija šinī pasaulē – pareto optimus.  Peļņa ir realizācijas ienākumi mīnus kopējās izmaksas.  Starpība starp kopējiem ienākumiem un kopējām izmaksām ieskaitot alternatīvās izmaksas sauc par ekonomisko peļņu.  Ja kopējās izmaksās ieskaitītas tikai grāmatvedības izmaksas, kas saistītas ar tiešo saimniecisko darbību, tas tā ir grāmatvedības peļņa. 

Galvenie peļņas maksimizācijas ceļi:

• palielināt ražošanas apjomu
• samazināt ārējo izmaksu lielumu rēķinot uz produkcijas vienību
• paaugstināt pārdodamo preču cenas.

 

Ilgtermiņa periodā peļņas maksimizāciju nosaka

• piemērošanās tirgus cenu izmaiņām: firmu ienākšana vai aiziešana no tirgus
• visām firmām nozarē ir vienādas izmaksas, kas veidojas ilgt. tirgus periodā
• nozare ar pastāvīgām izmaksām – resursu cena nemainās.

Ilgtermiņa periodā cena ir tipiskas firmas minimālās pašizmaksas līmenis. 

Firmas ilgtermiņa līdzsvars veidojas pie ražošanas apjoma, kurā firmas var brīvi ienākt/pamest tirgu, firmas tiecās pēc peļņas un izvairās no zaudējumiem.  Tipiskas firmas ekonomiskā peļņa ilgtermiņa tirgus periodā ir vienāda ar nulli.  Ilgā laika periodā pilnīgas konkurences sistēmā ir jācenšas iegūt normāla peļņa.  Īpaši svarīgas ir vidējās izmaksas, ražošana ir jābalsta, lai nodrošinātu ilgtermiņa vidējo izmaksu -LAC minimumu.  Tas veidojas ražošanas mēroga efekta rezultātā.  Rezultātā konkurences firma ilgā laika periodā maksimizē peļņu, ja ražošanas apjoms būs tāds, ka šajā laika periodā robežizmaksas būs vienādas ar cenu.  Lai maksimizētu peļņu ir nepietiekami vienīgi minimizēt izmaksas.  Ir dažādi ražošanas apjomi, kas nodrošina izmaksu minimizāciju, bet ir viens vienīgs ražošanas apjoms, kas nodrošina peļņas maksimizēšanas nosacījumus.  Lai noteiktu ražošanas apjomu, pie kura uzņēmējs var iegūt maksimālo peļņu, ir nepieciešams noteikt resursu robežizdevumus MRC un tos salīdzināt ar MRP – robežprodukta lielumu naudas izteiksmē.  Peļņas maksimizācijas interesēs uzņēmējam resursu iesaistīšanas process jāturpina līdz punktam, kurā resursu izmaksas MRC vienādas ar MRP- robežprodukta lielumu naudas izteiksmē, bet perfektas konkurences tirgū līdz brīdim, kad katra resursa cena ir vienāda ar MRP.   

Jaunu firmu ienākšana nozarē likvidē ekonomisko peļņu – tirgus piedāvājums aug, ja nemainās pieprasījums, cena samazinās. 

Firmu aiziešana no nozares arī likvidē ekonomisko peļņu – ja īstermiņa periodā ir bijuši zaudējumi, ilgtermiņa periodā tirgus piedāvājums samazinās un tirgus cena aug.   

Peļņas maksimizācija norit arī nepilnīgas konkurences apstākļos.  Monopolfirma centīsies ražot un realizēt tādu produkcijas daudzumu, lai iegūtu maksimālu peļņu, kura ir atkarīga no diviem faktoriem – ražošanas apjoma un cenas.  Peļņas maksimuma punktu nosaka:

1. salīdzinot kopējās izmaksas ar kopējiem ieņēmumiem
2. salīdzinot robežizmaksas ar robežieņēmumiem – monopolu gadījumā, kad tie ir vienādi, ir iespējama maksimāla peļņa. 

Nosakot augstākas cenas par līdzsvara cenām, monopolfirma nespēs maksimizēt peļņu, jo pārdotās produkcijas apjoms nebūs optimāls.  Peļņas maksimizācijas procesā monopols saskaras ar vairākiem ierobežojumiem:

• tā stāvokli ietekmē izmaksu līmenis, jo vidējās izmaksas ir zemākas, jo pārējiem apstākļiem mainoties ir lielāka monopola peļņa. 
• Ir jāpievērš vērība produkcijas pieprasījuma līknes izpētei – ja tā ir lejupejoša, tai ir negatīva nosliece, tā rezultātā augsta cena samazina pieprasījumu un var samazināt ieņēmumus, bet zema cena palielina pieprasījumu un var palielināt monopola ienākumus. 
• Monopola cenas stratēģija ir saistīta ar tā produkcijas piedāvājuma specifiku, ja pilnīgas konkurences tirgū ir tieša sakarība starp cenu un piedāvājuma apjomu.  Monopola uzņēmumiem nav proporcionālas sakarības starp cenu un saražotās produkcijas apjomu. 
• Monopola cena, ražošanas apjoms, peļņa ir atkarīgi ne tikai no vidējām ražošanas izmaksām, bet arī ar robežizmaksām, kuras visbūtiskāk ietekmē firmas ražošanas apjomu un cenas. 
• Monopola cenas- apjomu peļņu maksimizējoša kombinācija veidojas pie nosacījuma, ka robežizmaksas = robežieņēmumiem.