Abos pēdējos gadījumos pirms punkta A preces tiek uzskatītas par normālām, bet pēc punkta A – par mazvērtīgām precēm. Attēlos a,b,c un attēlos d,e līdz punktam A mājsaimniecības patēriņa reakcija , pieaugot ienākumiem tiek uzskatītas par normālu, bet attēlos d,e aiz punkta A – par anormālu reakciju.  

Skatītās IPL sauc par Engela līknēm, jo vācu statistiķis E. Engels 1857. gadā atklāja likumsakarības starp mājsaimniecības ienākumu pieaugumu un pārtikas preču patēriņa pārmaiņām.

Engela likums: pieaugot mājsaimniecības ienākumiem, pārtikas preču patēriņa summa absolūti pieaug, bet relatīvi samazinājumā ar pārējiem preču izdevumiem samazinās.(5.11.2.attēls) 
 
 
 
 
 
 

Makroekonomikas līdzsvars un stabilitāte. Kopējais pieprasījums un kopējais piedāvājums. Patēriņš un uzkrājumi, to funkcijas. Investīcijas, to funkcija. Līdzsvara nosacījumi. Vienkāršotais (Keinsa) makroekanomiskais modelis. Multiplikatora efekts, taupības paradokss. Nestabilitāte: ekonomiskie cikli.

MAKROEKONOMISKAIS LĪDZSVARS.

Makroekonomiskais līdzsvars ekonomikā ir tad, ja pieprasītais reālais iekšzemes kopprodukta apjoms ir vienāds ar piedāvāto reālā iekšzemes kopprodukta apjomu, pastāvot noteiktam cenu līmenim. Makroekonomiskais līdzsvars nozīmē līdzsvarotu cenu līmeni un līdzsvarotu reālo nacionālās ražošanas apjomu.

Lai labāk saprastu makroekonomisko līdzsvaru, jāapskata kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līdzsvars katrā ekonomiskās aktivitātes fāzē, attēlojot tos uz kopējā piedāvājuma līknes dažādiem segmentiem.

Pirmajā  segmentā kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līdzsvars veidojas apstākļos, kad ekonomika atrodas depresijas fāzē: ražošanas jaudas ir vismazāk noslogotas, produkcijas izlaide un cenu līmenis ir samērā zems un bezdarbs ir sasniedzis visaugstāko līmeni.

Otrā  segmentā makroekonomiskais līdzsvars veidojas apstākļos, kad ekonomikā ir pilnīga visu resursu nodarbinātība. Tas ir vislabvēlīgākais stāvoklis ekonomikā, jo potenciālās ražošanas iespējas ir vienādas ar faktisko produkcijas izlaidi ilgstošā periodā.

Trešajā  segmentā 

Makroekonomiskais līdzsvars veidojas apstākļos, kad ekonomikā ražošanas resursu faktiskais nodarbinātības līmenis ir augstāks par tās potenciālajām iespējām. Līdz ar to faktiskais iekšzemes kopprodukts ir lielāks nekā potenciālais iekšzemes kopprodukts.

Makroekonomiskais līdzsvars var mainīties, ja notiek kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līkņu nobīdes no sākotnējā stāvokļa pa labi vai pa kreisi. Ja notiek makroekonomiskā līdzsvara izmaiņas, tas ietekmē: reālo ražošanas apjomu, nodarbinātību, cenu līmeni.

Tātad makroekonomiskā līdzsvara izmaiņas vai nu nodrošina makroekonomisko stabilitāti, vai arī rada makroekonomisko nestabilitāti valstī.

 

KOPĒJAIS PIEPRASĪJUMS UN KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS.

KOPĒJAIS PIEPRASĪJUMS.

D: Kopējais pieprasījums – līknes veidā raksturo mājsaimniecību, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku (kuri pērk vai importē vietējo produkciju) kopējo pieprasīto reālā iekšzemes kopprodukta apjomu, pastāvot dažādam cenu līmenim, ja pārējie nosacījumi ir nemainīgi.

Kopējais pieprasījums ir izdevumu kopējā summa par precēm un pakalpojumiem ekonomikā noteiktā laika periodā.

  Kopējais pieprasījums līknes veidā parāda sakarības, kuras veidojas starp šādiem ekonomikas koprādītājiem:

• Cenu līmenis, kas tiek mērīts ar iekšzemes kopprodukta deflatora rādītāju;
• Patērētāju, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku preču un pakalpojumu pieprasījumu jeb pieprasīto reālo iekšzemes kopprodukta apjomu.

Augstāk minētās sakarības var attēlot shematiski koppējā pieprasījuma līknes veidā.

  Ja cenu līmenis samazinās, bet pārējie nosacījumi paliek nemainīgi, tad rodas lielākas iespējas iegādāties preces un pakalpojumus; līdz ar to kopējais pieprasījums un reālais iekšzemes kopprodukts palielinās.

  Ja cenu līmenis pieaug, pārējiem nosacījumiem paliekot nemainīgiem, kopējais pieprasījums samazinās un līdz ar to zūd iespējas palielināt reālo iekšzemes kopproduktu. Šo izmaiņu rezultātā notiek pārvietošanās pa kopējā pieprasījuma līkni.

Faktori , kas ietekmē pārvietošanos pa kopējās pieprasījuma līkni.

Kop.piepr.līknes pārvietošanos lejupslīdošā virzienā nosaka šādi faktori:

• Bagātība jeb reālās naudas bilances efekts – izpaužas šādi: ja cenu līmenis pieaug, tad reālās naudas piedāvājums samazinās; ja cenu līmenis samazinās, tad reālās naudas piedāvājums pieaug.
• Procenta likmes efekts – ietekmē sekojoši: ja cenu līmenis pieaug, tad pieaug arī aizdevumu procenta likmes, ja cenu līmenis samazinās, tad samazinās arī aizdevu procenta likmes.
• Iekšējais īslaicīgais aizvietošanas efekts – ietekmē sekojoši: ja cenu līmenis pieaug, tad tūlītējo preču un pakalpojumu iegādes izmaksas pieaug salīdzinoši, ja tās iegādātos nākotnē; ja cenu līmenis samazinās, tad samazinās arī tūlītējo preču un pakalpojumu iegādes izmaksas salīdzinoši, ja tās iegādātos nākotnē.
• Ārzemnieku ražoto preču iegādes efekts jeb starptautiskais aizvietošanas efekts – ja cenu līmenis pieaug, tad iekšzemju preču un pakalpojumu iegādes izmaksas pieaug salīdzinājumā ar ārzemju precēm un pakalpojumiem; ja cenu līmenis samazinās, tad iekšzemju preču un pakalpojumu iegādes izmaksas samazinās salīdzinājumā ar ārzemju precēm un pakalpojumiem.

Kopējā  piepr.izmaiņas ietekmē šādi ārpuscenas faktori:

• Fiskālā politika – palielinot vai samazinot valdības izdevumu preču un pakalpojumu iegādei, palielinot vai samazinot nodokļus un transfertmaksājumus (pensijas, pabalstus un citus);
• Monetārā politika -  kop.piepr.var palielināt vai samazināt, mainot naudas piedāvājumu un procentu likmi;
• Starptautiskais faktors – var palielināt vai samazināt šādu starptautisko faktoru ietekmes – nacionālās valūtas kursa izmaiņas attiecībā pret citu valstu valūtām; ekonomikas izaugsmes citās pasaules valstīs.
• Nākotnes izredzes – tās izriet no valsts ekonomikas attīstības prognozēm nākotnē: no sagaidāmās inflācijas, ienākumiem, peļņas.

Kop.piepr.samazināsies, ja:

• Fiskālās politikas rezultātā tiks samazināti valdības izdevumi, paaugstināti nodokļi vai samazināti transfertmaksājumi;
• Monetārās politikas rezultātā tiks samazināts naudas piedāvājums vai paaugstinātas procentu likmes;
• Valūtas kurss pieaugs vai samazināsies ienākumi no ārzemēm;
• Samazināsies paredzamā inflācija, ienākumi un peļņa.

Kop.piepr.pieaug, ja:

• Fiskālā politikas rezultātā valdības izdevumi pieaugs, nodokļi samazināsies vai transfertmaksājumi pieaugs;
• Monetārās politikas rezultātā pieaugs naudas piedāvājums vai samazināsies procentu likmes;
• Valūtas kurss samazināsies vai ienākumi no ārzemēm pieaugs;
• Sagaidāma inflācija, ienākumi un peļņa pieaugs.

Šo izmaiņu dēļ notiek kopējās pieprasījuma līknes nobīdne no tās sākotnējā stāvokļa virzienā vai nu pa labi, vai arī pa kreisi.

KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS.

Kopējais piedāvājums ir tas galapreču un pakalpojumu daudzums jeb reālais iekšzemes kopprodukts, kuru ir iecerējuši ražot un piedāvāt tirgū vis tautsaimniecībā funkcionējošie uzņēmumi noteiktā laika periodā, pastāvot dažādam cenu līmenim.Tādējādi kopējais piedāvātais reālais iekšzemes kopprodukts veido kopējo piedāvājumu.

Makroekonomikā  kop.piedāv.tiek apskatīts divos laika periodos:

• Īslaicīgais periods – makroekonomikā ir periods, kurā, mainoties preču un pakalpojumu cenām, notiek arī pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņas, taču ražošanas faktoru (darba algas,izejmateriālu u.c.) cenas nemainās.
• Ilgstošais periods – makroek.ir pietiekami ilgs laika periods, lai ražošanas faktoru cenas līdzsvarotos visu veidu tirgos pat tajos gadījumos, ja tās bija novirzījušās vai izjauktas;tām jāpielāgojas tā, lai kopējais pieprsījums un kopējais piedāvājums līdzsvarotos.

KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS ĪSLAICĪGA PERIODĀ.

  Īslaicīgā periodā kopējā piedāvājuma līkne parāda visu tautsaimniecībā funkcionējošo uzņēmumu piedāvāto gala preču un pakalpojumu daudzumu noteiktā laika periodā, atkarībā no cenu līmeņa izmaiņām līdz tam laikam, kamēr izlīdzinās ražošanas faktoru cenas ar gala produkta cenām.

  Šajā periodā ražotāji var iegūt papildu peļņu un palielināt produkcijas ražošanas apjomu, kas galvenokārt ir atkarīgs no cenu izmaiņām. Tāpēc notiek kopējā piedāv.līnes pārvietošanās augšupejošā virzienā, un tā tiek dēvēta par īslaicīgā perioda kopējā piedāvājuma līkni.

Kop.piedāv.līkne īslaicīgā periodā sastāv no trim segmentiem:

• Horizontālais jeb keinsisma segments. Tas parāda, ka ekonomika atrodas depresijas fāzē, uzņēmumos ir nenoslogotas jaudas vai neizmantotas iekārtas, pastāv liels bezdarbs.
• Starpsegments.Šajā stadijā ekonomika darbojas normāli, jo pastāv pilnīgā nodarbinātība.
• Vertikālais jeb klasiskais segments. Tas parāda, ka ekonomikās ir izsmeltas visas iespējas lielāka preču un pakalpojumu daudzuma ražošanā un piedāvāšanā pat tajos gadījumos, ja to cenas pieaug.

 

KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS ILGSTOŠĀ PERIODĀ.

Kop.piedāv.līkne ilgstošā periodā parāda attiecības starp piedāvāto reālo iekšzemes kopproduktu un cenu līmeni, pastāvot pilnīgai resursu nodarbinātībai.

Tā kā  ekonomikā pastāv pilnīga nodarbinātība, tad kop.pied.līkne parāda nemainīgu reālā iekšzemes kopprodukta apjomu neatkarīgi no cenu līmeņa izmaiņām.

Kop.piedāv.izmaiņas notiek kā īslaicīgā periodā, tā arī ilgstošā periodā.Tas notiek dažādu ārpuscenu faktoru ietekmē:

• Ražošanas resursu (darbaspēka, kapitāla, tehnoloģijas)izmaiņas – ja ražošanā arvien pieaug nodarbināto kvantitāte un kvalitāte, tiek izmantota jaunākā tehnika un tehnaloģija, kas paaugstina darba un kapitāla ražīgumu, tad tas dod iespēju palielināt preču un pakalpojumu ražošanu. Līdz ar to kop.piedāv.kā īslaicīgā, tā arī ilgstošā periodā pieaug, un notiek kopējā piedāvājuma līknes nobīdnē pa labi no tās sākotnējā stāvokļa. Un otrādi.
• Darba stimuli – piemēram nodokļu likmes – tās var mudināt vai ierobežot ražotājus ieguldīt līdzekļus ražošanas attīstībā.Līdzīgi ir arī ar bezdarba pabalstiem  - tie var stimulēt cilvēkus meklēt darbu vai arī otrādi.
• Klimatiskie apstākļi – ja tie ir labvēlīgi, tas veicina preču un pakalpojumu ražašanas un kopējā piedāvājuma palielināšanu.
• Ekonomikas struktūru izmaiņas – pakartojot ražošanu mainās ekonomikas struktūra; līdz ar to preču un pakalpojumu ražošana un kopējais piedāv. samazinās.

Patēriņš un uzkrājumi, to funkcijas

 

AD=C+J+G   iekšējais AD

AE (kopējās izmaksas) =AD

AE₁ =C (patēriņš) AE₂=C+I (investīcijas) AE₃=C+J+G (valsts pirkumi) 

Patēriņš tiek vērtēts kā mat. Funkcijas no ienākumiem (y) C=f(y)

C - patēriņa kopējās izmaksas visām mājsaimniecībām kopā vai vienais ms-bai

y – ģimenes (ms) ienākumi vai kā KP daļa, aprēķinot pēc ienākumiem 

Pat. Funkcijas būtība –  tā parāda patēriņa izmaksas vienai ms-bai vai visai ekonomikai pie jebkuriem ienākumiem. To pirmais aprakstīja Keinss 50.g beigās. “Keinsa krusts” Sec: patēriņš var būt aprakstīts:

C=a+b*y

b- izmaksas

y- tekošie ienākumi

a- min patēriņa apjoms, ja tekošie ien. ir 0 – iztikas minimums: cik vajag, lai minimāli iztiktu, ja nav ienākumu a>0

b- budžeta defic., multiplikatora lik. Parāda, kāda daļa no ienākumu pieauguma tiek patērēta vidēji sabiedrībā. Tas ir robežlielums – patēriņa galējā vai robežtieksme

b=∆c/∆y

∆c- patēriņa izmaksas

∆y- ienāk. Izm, ko izraisīja pat. Izmaiņas 

Raksturo daļu no veselā   0<b<1  vidēji b=0,75 (50.gados)

1-b = uzkrājumi no jaunajiem ienākumiem

tagad b=0,95 – attīstītajās valstīs

Augot ienākumiem, tiek nodrošināts labāks patēriņš – multiplikatora efekts

Uzkrājumi – lielums, kas paliek pāri no ienākumiem pēc patēriņa.

S=y-(a+b*y)  b+(1-b) =1

S=(1-b)*y-a

Uzkrājumu funkcija –  parāda uzkr. Lielumu pie jebkuriem ienākumiem, pieļauj mīnus zīmes. 

Faktori, kuri maina abas f-cijas vienlaicīgi (vai nu vienu, vai otru):

• Nodokļi
• Cenu līmenis, inflācija – pie augstas inflācijas rādītāji mainā – reļasi pat un uzkr – krītas, var nevaidoties uzkrājumi
• Netekošie ineākumi – mantojums, % no kapitāla, peļņa
• Patēriņa gaidīšana, saista:

• Ienākumu gaidīšana
• Gaidīšana uz cenām – sezonālā izpārdošana

 

Investīcijas, to funkcija.  

Investīcijas makroekonomikā saista ar investīciju vai t.s. kapitāla precēm. Šeit arī varam noskaidrot, cik daudz šādu preču jāražo, cik uzņēmumi par tām maksās.  

Investīcijas ir iekļautas valsts iekšzemes kopprodukta aprēķina klasiskajā  jeb izmaksu metodē :

1. mājsaimniecību individuālās patēriņa izmaksas C;
2. uzņēmumu investīciju izmaksas I;
3. valdības preču un pakalpojumu iepirkumu izmaksas G;
4. tīrais eksports

 

IKP = 1+2+3+4 

Šeit jāvērtē tieši par iespējamo izmaksu summām pie iespējamām cenām.  

FUNKCIJA

          C       I       G      X   

       P

(vid.cenu

līmenis) 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

                                          Q (kopprodukts)

Šeit uzņēmumu investīciju izmaksas ir daļa no kopējā pieprasījuma preču tirgū.  

Turpinot, apskatam investīciju un kopprodukta sakarības. Šajā gadījumā  investīciju funkcija ir const, jo

• tas ir lielums, ko uzņēmums ir paredzējis investēt, cik maksā paredzamie projekti
• šie projekti ir izplesti ilgākā laika periodā, kā kopprodukta aprēķins (1g)

I (izmaksas)

                                    I

 

      Y

I = f (Y)

I = const

 

Līdzsvara nosacījumi un vienkāršotais (Keinsa) makroekonomiskais modelis.

Tika izveidots 50.gados un autors Samuelsens, attīstīja Keinsa idejas un izveidoja šo modeli. Modelis tieši balstās uz kopējo pieprasījumu un saista savā starpā preču tirgus pamatrādītājus – KP, patēriņu, uzkrājumus un investīcijas. Šī modeļa nozīme ir tieši tā ka parāda līdzsvara nosacījumus preču tirgū. Šis modelis skaitās vienkāršots, jo ir vairāki ierobežojumi:

• Tiek apskatīts tikai preču tirgus;
• Netiek apskatīts ārējais tirgus un ārējie apstākļi tikai iekšējais tirgus;
• Netiek apskatīta un vērtēta valsts ietekme;
• Nav nodokļu, nav budžeta nav monetārā politika;
• Neņem vērā cenu izmaiņas, inflāciju.

Parādīja saimniecisko apriti vienkāršotā veidā. 
 
 

Resursi Y

 

Mājsaimniecība       Uzņēmums

 

                              Patēriņa preces C

Uzkrās S        finansu sistēmā pārveidotie uzkrājumi

Investīciju veidā