A = 50%  E = 0,3 – 0,5 ∙ 0,6 / 1-0,5 = 0

       T_d = 60%

Gatavās produkcijas tirgus reāli nav aizsargāts.

MUITAS NODEVU IEVIEŠANAS EKONOMISKĀS SEKAS

 

      Lai analizētu ekonomiskās sekas, valstis tiek iedalītas 2 grupās:

1. mazās valstis – valstis kuras lēmumi neietekmē pasaules tirgu
2. lielās valstis – valstis, kuras lēmumi ietekmē pasaules tirgu.

Ārpustarifu metodes

 

Kvotas - kvantitatīva ierobežojums.

Noteikti speciāli standarti , licences, drošības normas, ekeoloģiskie standarti, veterinārie noteikumi.

Subsīdijas – eksportētāju subsidēšana, lauksaimniecības produkcijas ražotāju atbalstīšana eksportējot viņu produkciju.

Ietekmē arī valsts ekonomiskās politikas pasākumi, kā valūtas regulēšana; stimulējošā jeb ierobežojošā politika. 
 
 
 

Darbaspēka būtība, sastāvs. Darba ražīgums un to ietekmējošie faktori. Darba samaksa, tās formas un lielumu ietekmējošie faktori. Darbaspēka izmantošanas problēmas uzņēmumā. Darba tirgus darbība. 

DARBA SPĒKA BŪTĪBA, SASTĀVS

Mikroekonomikā  (pēta atsevišķu saimniecisko vienību – mājsaimniecību un uzņēmumu saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu rīcības savstarpējo iedarbību un tās koordināciju tirgū.)

      Saimniecisko labumu izgatavošanu sauc par ražošanu. Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus.

      Darba spēks ir viens no ražošanas faktoriem, (vēl bez tam ir zeme, kapitāls un uzņēmējdarbības spējas).

      Darbs – cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Cilvēka fiziskās un prāta spējas, ko patērē preču ražošanas un pakalpojumu procesā.

Makroekonomikā  (visas saimnieciskās vienības ir apvienotas makroekonomikas tirgū, kur papildus tiek skatīti arī makroekonomiskie rādītāji: nacionālais ienākums, inflācija, bezdarbs u.c.)

Nodarbinātība – ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaistīšana ražošanā.

Darba spēks – iedzīvotāji darba spējas vecumā no 16 līdz lielums ir pieaugošs, gala mērķis ir 62 gadi.

Nav darba spēks – invalīdi, pensionāri, dienas nodaļas studenti.

Nodarbināta persona – persona, kura pieder pie darba spēka un strādā vismaz 1h nedēļā algotu darbu vai no 12h – 14h ģimenes uzņēmumā bez atalgojuma.

Bezdarbnieku skaits – oficiāli dati, ko dod nodarbinātības dienests.

Bezdarba līmenis – rēķina %, = (bezdarbnieku skaits/darba spēka sk.)x100

Pilna nodarbinātība – nav ieskaitīts cikliskais bedarbs.

Bezdarbnieks – nav nodarbināta persona, bet vēlas strādāt, pie noteiktas samaksas nevar atrast darbu.

Bezdarbs – ekonomiskais stāvoklis, kas tie, kas vēlas strādāt nevar atrast darbu pie noteikta darba samaksas līmeņa.

Dabīgais bezdarbs:

1. Frikcionālais bezdarbs - saistīts ar brīvprātīgu darba vietas maiņu. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas. Tie, kas maina darbu, kas beidz mācību iestādes. Šis bezd. ilgst līdz 2 mēneši.
2. Sezonas bezdarbs
3. Strukturālais bezdarbs – saistīts ar nozaru strukturālajām izmaiņām.

Cikliskais bezdarbs – veidojas, ja ražošanai krīt pieprasījums un ražošanas apjomi. To izraisa ražošanas sašaurināšanās.

Oukena (Oykena) likums – tekošā bezdarba līmeņa pārsniegšana par 1% virs bezdarba līmeņa pie pilnas nodarbinātības rada reālā tīrā nacionālā produkta atpalikšanu no potenciālā līmeņa par 2,5%.

Inflācija - kopējā cenu līmeņa paaugstināšanās, kas izsauc reālās darba algas pazemināšanos.  

Darbaspēka tirgus raksturojums Latvijā 2001. gada I pusgadā 

Makro - Ekonomiskā politika

      Situācijas raksturojumam nodarbinātības un bezdarba jomā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto pārskatu un Darba spēka apsekojumu rezultāti¹, un Nodarbinātības valsts dienesta dati.

      CSP 2001. gada maija darba spēka apsekojuma rezultāti liecina, ka ekonomiski aktīvie iedzīvotāji veidoja 56,8% no iedzīvotāju skaita vecumā 15 gadi un vairāk. Pavisam valstī bija nodarbināti 963,9 tūkst. cilvēku, kas veido 49,2% no iedzīvotāju kopskaita. Darba meklētāji bija 13,3% no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem (2000. gada maijā – 14,4%).

      Visvairāk iedzīvotāju bija nodarbināti vairum- un mazumtirdzniecībā, automobiļu, motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remontā; apstrādājošā rūpniecībā; lauksaimniecībā, medniecībā  un mežsaimniecībā; izglītībā; transportā un sakaros (attiecīgi 16,5%, 16,3%, 14,8%, 9%, 8,2% no nodarbināto kopskaita). Pakalpojumu sfērā pavisam bija nodarbināti 59,6% no visiem nodarbinātiem.

      Jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem īpatsvars nodarbināto kopskaitā  2001. gada maijā bija 10,3% (pirms gada – 10,5%), un jauniešu nodarbinātības līmenis - 28,9% no attiecīgā vecuma iedzīvotāju skaita (pirms gada – 29,8%). Nodarbinātības līmeņa samazināšanās saistāma ar studentu skaita pieaugumu augstskolās. Tāpat kā iepriekšējos gados visaugstākais nodarbinātības līmenis bija vecuma grupā 35-44 gadi - 79,3%.

      Raksturojot nodarbināto struktūru dzimuma aspektā, redzams, ka sievietes no nodarbināto kopskaita 2001. gada maijā bija 49,7%, kas ir par 1,6 procenta punktiem vairāk nekā pirms gada.  Sieviešu nodarbinātības līmenis bija 44,5% un atpaliek no vīriešu nodarbinātības līmeņa par apmēram 10 procenta punktiem.

      Pēc izglītības līmeņa tautsaimniecībā nodarbināto vidū  visvairāk bija ar vidējo izglītību – 61,4 %. Ar augstāko izglītību - 21,1 % no strādājošiem, savukārt ar pamatizglītību un zemāk par pamatizglītību – 17,5%. Visaugstākais nodarbinātības līmenis ir iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, tas ir 72,7% iedzīvotāju ar augstāko izglītību skaita.

      No nodarbinātiem iedzīvotājiem 2001. gada maijā darba ņēmēji bija 84,8%, darba devēji – 4,4%, pašnodarbinātie - 5,8%, neatalgotie ģimenes locekļi/radinieki – 4,7% u.c.

      Katrs desmitais nodarbinātais strādāja nepilnu darba laiku (ES vidēji – 18%, bet sievietes – 34%). Tas saistāms gan ar neelastīgo darba organizāciju, gan arī ar zemajām algām.

      Nodarbinātības valsts dienesta dati liecina par situāciju reģistrētā bezdarba jomā. 2001. gada I pusgada beigās reģistrētais bezdarba līmenis valstī bija 7,8%. Bezdarbnieku skaits bija 93,7 tūkst., salīdzinot ar iepriekšēja gada I pusgada beigām, bezdarba līmenis samazinājās par 0,6 procenta punktiem vai par 6,9 tūkst. bezdarbnieku.

      Nodarbinātību veicinošie pasākumi un citas sociālekonomiskās aktivitātes reģionālā  aspektā diemžēl pagaidām nenes cerētos uzlabojumus nodarbinātības problēmu risinājumā. Joprojām saglabājas ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības starp Latvijas reģioniem. Visaugstākais bezdarba līmenis bija Latgales reģionā: Rēzeknes, Balvu, Krāslavas, Preiļu un Ludzas rajonos (attiecīgi 27,7%, 21,9%, 21,8%, 20,4% un 20,3% 2001. gada I pusgada beigās). Tajā paša laikā viszemākais bezdarba līmenis saglabājās Rīgā, Ventspilī, Ogres un Rīgas rajonos (attiecīgi 3,6%, 6,2%, 5,9% un 6,4%).

      Vērojama pozitīva tendence ilgstošo bezdarbnieku skaita dinamikā. 2001. gada I pusgada beigās ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā samazinājās līdz 27,7%, (2000. gada I pusgada beigās - 30%, 2001. gada sākumā - 29,0%). Tomēr ilgstošā bezdarba problēma joprojām paliek satraucoša. Visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku skaitā bija Preiļu rajonā (56,1%), Rēzeknes rajonā (50,5%), Balvu rajonā (54%), Krāslavas rajonā (49%) un Ludzas rajonā (48%). Viszemākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku skaitā bija Saldus un Ogres rajonos (attiecīgi 7,6% un 8,1%), un Rīgā 8,4%.

      Sieviešu  īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā 2001. gada I pusgada beigās veidoja 57,1%, kas ir par 0,3 procenta punktiem vairāk nekā  pirms gada. Sieviešu bezdarbnieču augstāks īpatsvars kopējā  bezdarbnieku skaitā daļēji izskaidrojams ar to, ka sievietes aktīvāk nekā vīrieši meklē darbu NVD un aktīvāk piedalās aktīvos nodarbinātības pasākumos.

      Jauniešu bezdarbnieku (vecumā no 15 līdz 25 gadiem) īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 2001. gada I pusgada beigās bija 14%. Salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmā pusgada beigām, tas samazinājās par 0,2 procenta punktiem, bet gada sākumu - par 0,7 procenta punktiem. Bezdarbnieku kopskaitā aug bezdarbnieku daļa vecumā no 50 līdz 60 gadiem (no 14,4 % 2000. gada I pusgada beigās līdz 15,1% 2001. gada I pusgada beigās), galvenokārt sakarā ar pensijas vecuma paaugstināšanos.

      Bezdarbnieku ar augstāko izglītību īpatsvars 2001. gada I pusgada beigās bija 6,8% no bezdarbnieku kopskaita, un vērojams neliels (par 0,1 procenta punktu) to skaita samazinājums, salīdzinot gan ar iepriekšējā gada I pusgada beigām, gan ar šī gada sākumu. Bezdarbnieku kopskaitā liels īpatsvars (28,5%) ir bezdarbniekiem ar vidējo vispārējo izglītību, taču, salīdzinot ar iepriekšēja gada attiecīgo periodu, tas ir samazinājies par 1,1 procenta punktiem.

      Bezdarbnieku struktūra pēc profesijām liecina, ka visvairāk reģistrēto bezdarbnieku vidū ir vienkāršo profesiju pārstāvji (25,2 tūkst), to īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā ir 26,9%, un, salīdzinot ar 2000. gada I pusgada beigām, tas pieauga par 0,5 procenta punktiem. Ir pieaudzis arī bezdarbnieku bez profesijām īpatsvars (par 0,5 procenta punktiem).

      Darba tirgus piedāvājuma atbilstību pieprasījumam pēc profesijām 2001. gada I pusgada beigās raksturo darba tirgus noslodzes koeficients (bezdarbnieku skaits pret brīvo darba vietu skaitu). Salīdzinot ar gada sākumu, tas samazinājās no 41 līdz 27,8. Vislielākais pieprasījums bija pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem, pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem, iekārtu un mašīnu operatoriem un montieriem, speciālistiem (attiecīgi 38,5%, 17,7%, 14,3% un 12% no NVD pieteiktām brīvajām darba vietām). Vislielākais darba tirgus noslodzes koeficients 2001. gada I pusgada beigās bija vērojams vienkāršo profesiju pamatgrupā – 152,8.Vērojama pastāvīga nodarbināto skaita palielināšanās tendence privātajā sektorā. 2001. gada I pusgada beigas brīvās darba vietas privātajā sektorā veidoja 79,3% no NVD pieteiktajām brīvajām darba vietām.

DARBA RAŽĪGUMS UN TO IETEKMĒJOŠIE FAKTORI

Uzņēmējdarbības ekonomika

      Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums. Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu.

      Darba rezultāts tautsaimniecībā kopumā, atsevišķā nozarē vai uzņēmumā lielā mērā atkarīgs no ieguldītā darba apjoma, ko izsaka strādātāju skaits, darba laika ilgums un darba intensitāte.

Q = n*t*i, kur

Q –  ir ieguldītā darba apjoms;

n –  strādātāju skaits;

t –  darba ilgums;

i –  darba intensitāte.

      Darba intensitāte nozīmē noteiktu dzīvā darba izlietojumu laika vienībā, darba blīvumu, kondensāciju. Šis jēdziens ietver gan kvantitatīvo pusi (kustību ātrums; piektais spēks; spriegums), gan kvalitatīvo pusi (kustību precizitāte; mērķtiecība; racionālas darba metodes). Tradicionāli intensitātes līmenis tiek iestrādāts darba normā.

      Darba norma ir tāds noteiktas kvalitātes darba daudzums, ko cilvēks, strādājot konkrētos apstākļos, ar optimālu darba intensitāti un racionāliem darba paņēmieniem spēj veikt noteiktā laika vienībā, piemēram,  vienā maiņā.

      Darba intensitātei tuva, bet ne identiska kategorija ir darba ražīgums. !!!!Darba ražīgums norāda darba patēriņu uz vienu produkcijas vienību, bet darba intensitāte – dzīvā darba patēriņu vienā laika vienībā. Jeb darba ražīgums – saražotās produkcijas daudzums 1 laika vienībā, darba intensitāte – darba patēriņš 1 laika vienībā.

      Starp šiem diviem jēdzieniem pastāv zināma sakarība – samazinoties vai palielinoties darba ražīgumam vai intensitātei, samazinās vai attiecīgi palielinās produkcijas daudzums, bet neadekvātos samēros.

      Pieaugot darba ražīgumam, pieaug izstrāde uz vienu strādātāju vai vienā laika vienībā un gala rezultāts ir darba ekonomija.

      Intensitātes pieauguma gadījumā darba ekonomijas var arī nebūt vai pat, ja intensitāte pārsniedz optimālo, var būt darba pārtēriņš.

      Abos gadījumos var sasniegt saražotās produkcijas pieaugumu vienā  laikā vienībā.

      Darba intensitātes pieaugumu jāstimulē ar noteiktām kompensācijām cilvēka spēku atgūšanai, piemēram,  pienācīgu atpūtu, pilnvērtīgu uzturu.

      Darba ražīguma pieaugumu stimulējot šāda kompensācija nav vajadzīga. 
 
 
 

Ietekmējošie faktori

      Kvalifikācija/ prasmes – kvalificēts/ prasmīgs darbinieks vienā laika vienībā var radīt lielāku vērtību, nekā mazāk kvalificēts/ mazāk prasmīgs darba spēks. Darbinieku kvalifikācijas un profesionālā zināšanu līmeņa celšana sekmē darba ražīgumu.

      Disciplīna/ kārtības noteikumi/ grafiks – savā ziņā šie rādītāji ietekmē darba ražīgumu, tie ierobežo darbinieku no dīkdienības, slinkošanas utt., līdz ar to normē darba darīšanu.

      Normāls darba laiks – ja pastāv normāls darba laiks, kad darbiniekam atliek laiks atpūtai, tas viennozīmīgi sekmē darba izpildes efektivitāti un darba ražīgumu. Saguruši un neveseli strādnieki nespēs strādāt ražīgi.

      Labi sociālie apstākļi uzņēmumā  – labā vidē strādnieks strādās ar prieku un būs ieinteresēts celt darba ražīgumu.

      Darba vieta – vai tā ir apgādāta ar nepieciešamām iekārtām, apgaismojums, nav kaitīga vieta, nav traucējoši trokšņi, kārtība, trokšņi.

      Slodze vienam darbiniekam – pārslodze neveicinās darba ražīgumu.

      Darba spēka stimulēšanas metodes – prēmijas, uzslavas atlīdzība.

      Skaidra darba funkciju formulēšana

      Mehanizācija/ tehnoloģiskās iekārtas -  atkarībā no darba specifikas, ja darbā, kurā var izmantot tehnoloģiskas iekārtas, lielāks darba ražīgums būs tad, ja tās izmantos, nevis, kad šo darbu darīs ar rokām (piemēram, maizes ceptuves cehs – maizi cept ar rokām, vai mehanizēti, pēdējā gadījumā būs lielāks darba ražīgums).

      Darba dalīšana/ specializācija – pareizi organizēta darba dalīšana dot iespēju ražīgāk un pilnīgāk izmantot attiecīgo darbaspēku / iekārtu utt., kā arī dod racionālāku darbinieku izmantošanu atbilstoši to kvalifikācijai, atbrīvojot tos no palīgdarbu veikšanas, kuru var veikt nekvalificētais darba spēks. “Katram savas darbiņš darāms”. 

DARBA SAMAKSA, TĀS FORMAS UN LIELUMU IETEKMĒJOŠIE FAKTORI.

      Darba samaksa

      Darbs ir viens no ražošanas faktoriem. Kā  par jebkuru ražošanas faktoru ir jāmaksā, arī  par darbu ir jāmaksā. Atlīdzināt darbu var darba samaksas vai darba algas veidā.

      Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena.

      Darba samaksu darba devējs izmaksā darba ņēmējam par izpildīto darbu. Tā var būt atlīdzība skaidrā naudā (vai ar pārskaitījumu) vai “graudā”. 

      Darba samaksas formas

      Vispirms darba samaksu var iedalīt :

1. Pamatsamaksa – darba devēju un darba ņēmēju norunātā  maksa par 1) nostrādāto laiku, 2)saražoto produkciju vai 3) izpildāmo darbu.

2. Papildsamaksa – tā ir atzinība par labu darbu, par augstiem kvalitatīviem rādītājiem, taupīgu resursu izlietošanu, par atsaucību uzņēmuma organizētajos darba un ārpusdarba, bet neparedzētos, neplānotos pasākumos. Papildsamaksa līdz ar atalgojuma funkciju pilda arī pamudinājuma funkciju censties labāk strādāt, saudzīgāk apieties ar mašīnām, materiāliem, darba laiku, saprasties ar darba biedriem.

Vispārīgā  veidā darba samaksu aprēķina, izmantojot 3 galvenos kritērijus:

1. Nostrādāto laiku, 2. Padarīto darbu, 3. Abu iepriekšējo kritēriju kombinēšanu.

Šie kritēriji ir bāze pamatsamaksas sīkākai sadalīšanai darba samaksas formās.

      

      Izšķir 3 galvenās darba pamatsamaksas formas:

1. laika samaksa – pienākas par darba laika ilgumu, nesaistot to tieši ar paveikto darbu šajā laikā. Pamatmērvienība atalgojuma aprēķināšanai strādnieku darbā ir stunda, diena, mēnesis. Algu izmaksā maiņas, dienas, nedēļas vai mēnešalgas veidā. Laika samaksa ietver pieņēmumu, ka noteiktā darba laikā jāizpilda noteikts darba apjoms, kas līdzinās t.s. normālai izstrādei pie normālas darba intensitātes. Samaksu aprēķina, reizinot attiecīgās kategorijas stundas tarifa likmi ar faktiski nostrādāto laiku.
1. parastā laika samaksa – uz to attiecas iepriekš rakstītais attiecībā uz laika samaksu,
2. premiālā laika samaksa – strādnieks par faktiski nostrādātā laikā sasniegtiem kvalitatīviem un kvantitatīviem rezultātiem un ievērotiem termiņiem saņem prēmiju.
2. gabaldarba samaksa – izpeļņu rēķina par saražotajām produkcijas vienībām vai paveiktā darba apjomu pēc izcenojumiem. Izcenojumu aprēķina, vadoties no izpildāmā darba kvalifikācijas kategorijas tarifa likmes un uzdotās maiņas normas pēc šādas izteiksmes: