Latvijas nodokļu sistēmas analīze

      Par apliekamiem darījumiem ir uzskatāmi arī darījumi, kurus veic pašnodarbinātās personas. Savukārt par apliekamu darījumu nav uzskatāma preču piegāde (tajā skaitā balvu piešķiršana) un pakalpojumu sniegšana potenciālajam pircējam bez atlīdzības, kas veikta reklāmas pasākumu (tajā skaitā degustāciju) ietvaros.

Ar nodokli apliekamie darījumi Eiropas Savienības teritorijā ir:

1. saimnieciskās darbības ietvaros veiktie šā likuma 2.panta otrajā daļā minētie darījumi un preču iegāde Eiropas Savienības teritorijā;
2. preču iegāde Eiropas Savienības teritorijā ir arī personas preču pārvietošana no citas dalībvalsts uz iekšzemi šīs personas saimnieciskās darbības nodrošināšanai iekšzemē;
3. preču piegāde Eiropas Savienības teritorijā ir arī personas preču pārvietošana no iekšzemes uz citu dalībvalsti šīs personas saimnieciskās darbības nodrošināšanai citā dalībvalstī;
4. neapliekamu personu veiktā jaunu transportlīdzekļu iegāde Eiropas Savienības teritorijā.

     Tā  kā šī nodokļa atšķirīga piemērošana dažādās ES dalībvalstīs var būtiski izkropļot konkurences nosacījumus Eiropas kopējā  tirgū, ES ir izvirzījusi ļoti stingrus nosacījumus nodokļa piemērošanai. Latvijā likums “Par pievienotās vērtības nodokli”, ar ko tika ieviests šis nodoklis, stājās spēkā 1995.gada 1.maijā. Likums jau sākotnēji tika izstrādāts, balstoties uz 1977.gada 17.maija Eiropas Padomes Sesto direktīvu (77/388/EEC), taču tika pieļautas vairākas būtiskas atkāpes no minētās direktīvas prasībām, un turpmāko gadu laikā Latvijas likums pakāpeniski tika tuvināts ES prasībām.

     Dalībvalstīm ir noteiktas stingras prasības kādas var būt pievienotās vērtības nodokļa likmes. Kā tas ir minēts Eiropas Padomes Sestajā direktīvā, ir pieļaujamas divu veidu likmes – standartlikme, kas nevar būt zemāka par 15 procentiem, un dalībvalstis savā teritorijā var piemērot arī vienu vai divas samazinātās likmes, kas savukārt nevar būt zemākas par 5 procentiem no darījuma vērtības (skatīt 6.tabulu par PVN likmēm ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs).

     Latvijā, sākot ar 2003.gada 1.janvāri, bez pievienotās vērtības nodokļa standartlikmes 18 procentu apmērā, ir ieviesta arī samazinātā likme 9 procentu apmērā. Samazināto likmi piemēro tiem darījumiem, kas līdz šim brīdim tika atbrīvoti no nodokļa, un kas nav pieļaujams saskaņā ar ES prasībām. Kā izņēmumu varētu minēt viesu izmitināšanas pakalpojumu viesu izmitināšanas mītnēs aplikšanu ar nodokli pēc šīs samazinātās likmes, kas līdz 2003.gadam tika aplikti ar pievienotās vērtības nodokli pēc 18 procentu likmes. Šāda nodokļa piemērošanas politika tika ieviesta ar mērķi attīstīt tūrisma nozari Latvijā.

     Šobrīd Latvijā ir noteikta pievienotās vērtības nodokļa standartlikme 21% un samazinātā likme 10% apmērā.

     Jāpiezīmē, ka PVN vidējā svērtā likme, kas tiek aprēķināta pašu resursu ziņojuma Eiropas Komisijai vajadzībām Latvijā bija šāda:

     · 2004.gads – 17.28%

     · 2005.gads – 17.19%

     · 2006.gads – 16.61%

     · 2007.gads – 16.12%

     · 2008.gads – 15.51%

     Tas liecina par to, ka šī nodokļa slogs ir ievērojami zemāks par standarta likmi, jo pastāv virkne atbrīvojumu un samazināto likmju.

    Kā  redzams no grafika datiem, pievienotās vērtības nodokļa likme Latvijā  nav augstāka salīdzinot ar vairākām attīstītām Eiropas valstīm kā piemēram, Dānija,  Zviedrija, Somija. Vienlaikus tādās valstīs kā Lielbritānija un Vācija šo nodokļu likmes ir ievērojami zemākas. Tomēr ir arī valstis, kur pievienotās vērtības nodoklis nepastāv (Honkonga, Singapūra un citas). ASV pievienotās vērtības nodoklis ir atšķirīgs pa štatiem, dažos štatos tā vispār nav, bet citos pārsniedz 10% un pārsvarā ir ap 7%.

    Tomēr jāievēro, ka daudzās valstīs šīs likmes neattiecas uz visa veida precēm. Visvairāk pilnībā atbrīvo no nodokļa pārtikas preces un arī preces ar nelielu cenu, bet likmes attiecas pārsvarā uz precēm ar lielāku cenu vai reizēm arī tā sauktajām luksusa precēm vai tām, kuras nav pirmās nepieciešamības.

3.5.  Akcīzes nodoklis

 

    Akcīzes nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, ko piemēro noteiktām patēriņa preču grupām, kuras ir saražotas vai tiek ievestas valstī.

    Ar akcīzes nodokli tiek aplikti alkoholiskie un bezalkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi, kafija, benzīns, dīzeļdegviela un citi naftas produkti.

     Akcīzes nodokli maksā:

8. importētājs;
9. noliktavas turētājs;
10. apstiprināts tirgotājs, neapstiprināts tirgotājs, pārsūtītājtirgotājs vai nodokļa maksātāja pārstāvis;
11. citi maksātāji, saskaņā ar likumu “Par akcīzes nodokli”.

    Akcīzes nodokļa mērķis ir ierobežot to preču patēriņu, kas ir kaitīgas apkārtējai videi un cilvēkiem, kā arī dot valstij ieņēmumus, apliekot ar papildus patēriņa nodokli (papildus pievienotās vērtības nodoklim) preces, kas nav pirmās nepieciešamības preces un kas neskar maznodrošinātos.

      Tā  kā Latvija ir apņēmusies saskaņot ar Eiropas Savienības prasībām arī nodokļu normatīvos aktus, 1997.gadā Latvijā  tika uzsākta akcīzes nodokļa reforma. Tās rezultātā 1998.gada 1.janvārī stājās spēkā likums “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, bet 1999.gada 1.janvārī - likums “Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem” un likums “Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem”. Pēdējais pieņemtais likums, kas saistīts ar akcīzes nodokļa harmonizēšanas procesu, ir likums “Par akcīzes nodokli alum”, kas stājās spēkā 2000.gada 1.janvārī.

      Akcīzes nodoklis kā patēriņa nodoklis ES kopējā tirgū būtiski var ietekmēt konkurences apstākļus starp dalībvalstīm, tādēļ ES tiek reglamentēti nosacījumi akcīzes nodokļa piemērošanai trim preču grupām, tas ir, energoproduktiem, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem. Akcīzes nodokļa harmonizācija ir attiecināta uz nodokļa minimālo likmju noteikšanu, apliekamo preču struktūras saskaņošanu, šo preču aprites un nodokļa maksāšanas kārtības saskaņošanu.

      Bez trim minētajām preču grupām Latvijā akcīzes nodoklis ir ieviests arī kafijai (100LVL/100kg) un bezalkoholiskajiem dzērieniem (4LVL/100 litri).

3.6. Muitas nodoklis

 

      Muitas lietas ietver kārtību, kādā preces pārvieto pāri valsts robežai, to aplikšanu ar ievedmuitas nodokli un izvedmuitas nodokli (turpmāk — muitas nodoklis) un citiem normatīvajos aktos paredzētajiem maksājumiem, kurus administrē Valsts ieņēmumu dienests, muitošanu, muitas kontroli, kā arī citus līdzekļus un darbības, ar kuru palīdzību tiek īstenota muitas politika. Muitas nodoklis parasti tiek aprēķināts un izmaksāts pie preces importa (eksporta) un ir iekļauts preces pašizmaksā.

      Iestājoties ES, Latvijā sāka piemērot ES noteikto vienoto muitas nodokli. Tas nozīmē, ka Latvijā vairs netiek veidota sava nacionālā muitas nodokļa politika, bet Latvija aizstāv savas intereses ES institūciju līmenī, kad tiek veidota vienotā ES muitas nodokļa politika.

      Muitas nodoklis ir ārējās tirdzniecības instruments, ar kura palīdzību tiek aizsargāts ES iekšējais tirgus.

      Muitas nodokļi iedalās:

      - Ievedmuitas nodokļos (muitas nodokļi un maksājumi, kas ir līdzvērtīgi muitas nodokļiem, ko maksā preces ievedot (antidempinga vai kompensācijas maksājumi); importa maksājumi, kas ieviesti kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros);

      - Izvedmuitas nodokļos (muitas nodokļi un maksājumi, kas ir līdzvērtīgi muitas nodokļiem, ko maksā preces izvedot; eksporta maksājumi, kas ieviesti kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros).

3.7. Dabas resursu nodoklis

 

      Dabas resursu nodokļa mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.

Ar nodokli apliek:

12. jebkurus saimnieciskās darbības rezultātā iegūtos dabas resursus;
13. vides piesārņojumu - atkritumus, izmešus un piesārņojošās vielas;
14. videi kaitīgas preces un produktus;
15. importēto un iekšzemē ražoto preču vai produktu iepakojumu.

   Nodokļa maksātāji ir visas juridiskās un fiziskās personas vai to apvienības, kas saskaņā ar attiecīgu atļauju (ja spēkā esošie normatīvie akti paredz nepieciešamību saņemt šādu atļauju) veic kādu no šādām darbībām:

• Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus;
• Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) ievada vidē ar nodokli apliekamu piesārņojumu;
• ieved (importē) videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā;
• Latvijas Republikā realizē iekšzemē ražotas videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā.

      Nodokli aprēķina pēc pamatlikmēm un papildlikmēm. Pamatlikmes dabas resursu lietošanas veidiem, par kuriem jāmaksā nodoklis, noteiktas šā likuma pielikumos. Par dabas resursu lietošanu virs limitos noteiktajiem apjomiem nodokļa aprēķiniem vienlaikus piemēro pamatlikmes, kā arī papildlikmes, kuras ir trīs reizes augstākas par attiecīgajām pamatlikmēm.

3.8. Izložu un azartspēļu nodoklis

 

     Izložu un azartspēļu nodokli maksā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas likumā noteiktajā kārtībā saņēmuši speciālu atļauju (licenci) izložu un azartspēļu organizēšanai un uzturēšanai.

     Ar azartspēļu nodokli apliekamais objekts ir azartspēļu organizētājs - uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), azartspēļu norises vieta un spēļu iekārtas. No katras iekārtotās vai uzstādītās azartspēļu tiešās norises vietas iekasējams nodoklis pēc šādām likmēm par katru kārtējo kalendāro gadu.

     Azartspēļu nodoklis aprēķināms par katrā azartspēļu tiešās norises vietā esoša katra spēļu automāta katru spēles vietu un spēles galdu katru mēnesi, ieskaitot mēnesi, kurā spēļu automāts vai spēles galds uzstādīts vai demontēts, kā viena divpadsmitā daļa no šā likuma 3.pantā minētajām nodokļa likmēm.

     Ja kalendāra mēneša laikā spēļu automāts vai spēles galds tiek pārvietots uz citu azartspēļu tiešās norises vietu, attiecīgajā  mēnesī pašvaldībai maksājamais nodoklis aprēķināms proporcionāli par katru azartspēļu tiešās norises vietu.

     Kalendāra mēneša laikā videospēles un mehāniskos automātus, kuri uzstādīti ārpus kazino un spēļu zālēm, nedrīkst pārvietot uz kazino un spēļu zālēm un otrādi.

     Izložu un azartspēļu nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, kas ir ieviests ar mērķi ierobežot azartspēļu attīstību valstī un gūt papildus ieņēmumus budžetā. Tā kā izložu un azartspēļu organizētāji, ievērojot šīs uzņēmējdarbības specifisko raksturu, nemaksā PVN, izložu un azartspēļu nodoklis zināmā mērā aizstāj citos uzņēmējdarbības veidos maksāto PVN. Taču pēc savas būtības nodoklis ir tiešo nodokļu paveids, jo objekts ir ieņēmumi no šīs komercdarbības.

3.9. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas

 

      Valsts Sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – darba ņēmēja algotā darba ienākums, no kura tiek ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, un pašnodarbinātas personas darba ienākums. Obligāto iemaksu likme ir 33,09%, no kuriem 24,09% maksā darba devējs un 9% — darba ņēmējs.

Sociāli apdrošināmās personas:

• darba ņēmēji;

• pašnodarbinātas personas.

Sociālās apdrošināšanas veidi:

1) valsts pensiju apdrošināšana;

2) sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam;

3) sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;

4) invaliditātes apdrošināšana;

5) maternitātes un slimības apdrošināšana;

6) vecāku apdrošināšana.

Likmes:

• 33,09% personām, kuras tiek sociāli apdrošinātas visos sociālās- apdrošināšanas veidos, kas sadalās starp darba devēju un darba ņēmēju šādi: 24,09% un 9%;
• 25,94% personām, kuras sasniedza vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju, - kura sadalās starp darba devēju un darba ņēmēju šādi: 18,88% un 7,06%; 
• 28,41% personām, kam ir tiesības uz izdienas pensiju vai invaliditātes  pensiju– valsts speciālā pensija, kura sadalās starp darba devēju un darba ņēmēju šādi: 20,68 % un 7,73 %; 
• 28,99 % darba ņēmējam, kuru Latvijas teritorijā nodarbina darba devējs –- ārvalstu nodokļu maksātājs; 
• 25,94 % darba ņēmējam, kuru Latvijas teritorijā- nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs un kuram ir tiesības uz valsts vecuma pensiju;
• 28,41 % darba ņēmējam, kuru Latvijas teritorijā- nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs un kuram ir tiesības uz izdienas vai  invaliditātes pensiju;
• 28,17 % pašnodarbinātajām- personām;
• 24,13 % fiziskajām personām, kuras apsaimnieko nekustamo - īpašumu un ir reģistrējušās kā saimnieciskajā darbā gūtā ienākuma nodokļa maksātājas;
• 21,66 % personai, kura brīvprātīgi pievienojusies pensiju apdrošināšanai
• 28,99 % personai, kura brīvprātīgi pievienojusies pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, vecāku apdrošināšanai

3.10. Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis

 

Sākot ar 2010.gada 1.janvāri iepriekš nereģistrētiem un pēc 2009.gada 1.janvāra ārvalstīs reģistrētiem vieglajiem automobiļiem nodoklis tiek noteikts atkarībā no oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzuma.

3.1.tabula

 

      Savukārt iepriekš nereģistrētiem un pēc 2009.gada 1.janvāra ārvalstīs reģistrētiem motocikliem nodoklis tiks noteikts pēc dzinēja darba tilpuma. Likme 0,10 lati par katru dzinēja tilpuma kubikcentimetru (cm3). Pārējiem transportlīdzekļiem tiek saglabāts nodokļa noteikšanas princips pēc vieglo automobiļu un motociklu vecuma, kā arī pēc dzinēja tilpuma vieglajiem automobiļiem, ja to dzinēja tilpums pārsniedz 3000 cm3. Automobiļu nodokļu (nodevu) slogs Latvijā ir salīdzinoši zems, salīdzinot ar citām dalībvalstīm, tomēr jāpiezīmē, ka vairākās dalībvalstīs, tai skaitā Lietuvā un Igaunijā nepastāv šāds nodoklis. Turklāt Igaunijā nepastāv un Lietuvā ir daudz zemākas ikgadējās nodevas, kuras ir piemērojamas transportlīdzekļiem, kas var būt konkurenci negatīvi ietekmējošs faktors. 15 ES dalībvalstīs reģistrācijas nodoklis vieglajām automašīnām tiek aprēķināts atkarībā no CO2 emisiju daudzuma.

3.11. Elektroenerģijas nodoklis

 

      Elektroenerģijas nodokli maksā personas, kas piegādā elektroenerģiju galalietotājiem un ir noslēgušas līgumus vai citādi vienojušās par elektroenerģijas piegādi. Ar nodokli ir apliekama galalietotājam piegādātā  elektroenerģija, kā arī elektroenerģija, kas piegādāta pašu patēriņam.

      Latvija nodokli elektroenerģijai un citiem energoproduktiem (akmeņoglēm, koksam un lignītam) sāka piemērot no 2007.gada 1.janvāra.

      Vēl pirms Latvijas iestāšanās ES, 2003.gadā ES tika pieņemta jauna Padomes 2003.gada 27.oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, kas 47 paredz ar nodokli aplikt visus energoproduktus, tai skaitā arī tādus energoproduktus kā akmeņogles, kokss, lignīts (brūnogles), dabasgāze un elektroenerģija, kas Latvijā ar akcīzes nodokli līdz 2007.gada 1.janvārim netika aplikti.

      Atbilstoši  „Elektroenerģijas nodokļa likumam”, gala patērētājiem piegādātajai elektroenerģijai no 2007.gada 1.janvāra tiek piemērots nodoklis LVL 0,35 par megavatstundu, no 2008.gada 1.janvāra – LVL 0,45 par megavatstundu, no 2009.gada 1.janvāra – LVL 0,55 par megavatstundu un no 2010.gada 1.janvāra – LVL 0,71 par megavatstundu, sasniedzot direktīvā noteikto minimālo nodokļa likmi.

      Izmantojot direktīvās pieļautos nodokļa atbrīvojumus un atvieglojumus, no nodokļa ir atbrīvota elektroenerģija, kura iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem (biomasas, saules, vēja enerģijas, hidroelektrostacijās) un koģenerācijas elektrostacijās, kas atbilst normatīvajos aktos par elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas procesā noteiktajiem efektivitātes kritērijiem. No nodokļa atbrīvota arī elektroenerģija, kuru izmanto mājsaimniecību lietotāji (iedzīvotāji), kā arī elektroenerģija, kas tiek izmantota preču pārvadājumiem un sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem.