L-jā  šo bilanci sastāda; L-jas banka.

Maksājumu bilance – parāda attiecības starp visiem naudas ieņēmumiem ko saņem no ārzemēm un visiem maksājumiem ko veic uz ārzemēm. To var sastādīt – uz gadu, uz noteiktu laika momentu.

Maksājumu bilance – ietver sevī visas operācijas valsts rezidentiem un nerizedentiem. Informčijas plūsmas parvalsts ārējiem sakariem un finansu plūsmas.

Maksājuma bilances struktūra.

 

Tekošo operāciju konts

A Preces un pakalpojumi

PR

1. Ārējās tirdzniecības preces;
2. Izstrādājumi pārstrādei,
3. Pamatfondu remonts,
4. Transporta organizāciju preču iegāde ostās.

Pakalpojumi

1. Pērvadājumi,
2. Komunikāciju pakalpojumi,
3. Braucieni,
4. Finansu pakalpojumi
5. Celtniecībaspakalpojumi,
6. Apdrošināsānas pakalpojumi.

B Ienākumi

1. Strādājoša kompensācija,
2. Ienākumi no investīcijām

C Transferti

Kapitāla konts

A Kapitāls neieskaitot rezervesaktīvus

1. Tiešās investīcijas

1. ārzemēs

2. savā ekonomikā

2. Portfeļu investīcijas – sedz galveno daļu no deficīta
3. Cits kapitāls

1. Īstermiņa kredīti

2. Ilgtermiņa kredīti
3. Valūtas rēķini bankās

B Rezerve saktīvi

1. Monētu zelts
2. Speciālās aizņemšanāstiesības(SPR)
3. Rezerves pozīcijas SVF
4. Ārvalstu valūta

Lai segtu maksājumu bilances deficītu:

1. palielināt eksportu
2. piesaistīt ārvalstu investīcijas
3. veidot rezerves
4. pārdot rezerves

Starptautiskā ekonomiskā integrācija, tās priekšnosacījumi

 

Ekonomiskā integrācija ir valstu ekonomiku tuvināšanās / internacionalizācija/.

Priekšnoteikumi, lai varētu uzsākt integrāciju:

1. Valstīm, kuras vēlas integrēties, ir jābūt līdzīgām ekonomikām.
2. Ģeogrāfiskā tuvība.

Ideālā variantā, kad ir kopīgas robežas;

Parasti starp valstīm ir jau nodibināti ekonomiskie un kultūras sakari, kas atvieglo ekonomisko tuvināšanos.

3.   Valstīm jābūt kopīgām ekonomiskām problēmām (līdzīga ekonomiskā pakāpe un modeļi).

4.    Paraugefekts – tās valstis, kuras ir integrētas parāda citām, ka tām ir augstāks dzīves līmenis. 

5. Domina efekts -  ja kādā reģionā vairums valstu jau ir integrējušās, pārējās valstis ir spiestas iestāties šajā integrācijā.

Pastāv dažādi meŗķi, kurus izvirza sev valstis integrējoties: 

1. Izmantot ražošanas mēroga priekšrocības (jo ražojam lielākas partijas, jo zemākas ir izmaksas).
2. Radīt labvēlīgu ārpolitisko vidi (ja kopīgas ekonomiskās problēmas,, vieglāk risināt ārpolitikas jautājumus).
3. Dažādu tirdzniecības politikas uzdevumu risināšana (iekļūšana citu valstu tirgos, eksportēšana, sadales sistēma).
4. Ekonomikas  restrukturizācija. (pārveidot ekonomisko struktūru tā, lai ekonomika būtu konkurētspējīga).
5. Jauna nozaru attīstība (vajadzīga tad, ja rodas jauna nozare, ražotne).

Ja mērķi nosprausti, jāsāk integrēties. 

Integrācijas formas:

1.posms. I pakāpe. Kad valstis noslēdz līgumus par preferencēm (viena valsts otrai piešķir priekšrocības, salīdzinot ar citām valstīm, savukārt attiecībā pret trešajām valstīm katra uzliek savus noteikumus).

               II. pakāpe. Noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu (paredz to, ka lielākā daļa ierobežojumu tiek atcelti vai būtiski ierobežoti – muitas tarifi, nodokļi, vienkāršot muitas procedūras).

Lai kontrolētu līgumu izpildi, tiek nodibināta komiteja.

2.posms. Muitas savienība.

Paredz koordinēt tirdzniecību ar trešajām valstīm ( kas neietilpst muitas savienībā, tiek ieviesti vienoti muitas tarifi un citi ierobežojumi).

3.posms. Kopējā tirgus izveidošana.

Atceļ pēdējos ierobežojumus, kas ir starp valstīm.

Sāk koordinēt ekonomisko politiku katra valsts pati.

Sāk nodrošināt brīvu kapitāla, preču un pakalpojumu kustību, kā arī darba spēka kustību.

Lai risinātu šīs problēmas, tiek izveidotas starpvalstu institūcijas.

Galvenais šeit – katra valsts var brīvi, neierobežoti rīkoties.

4.posms. Ekonomiskā savienība.

Tiek īstenota vienota ekonomiskā  politika.

5.posms. Konfederācija.

Kā integrācijas procesi atbilst brīvās tirdzniecības principiem?

Pasaules banka ir izstrādājusi vērtēšanas principus, pēc kuriem var noteikt atbilst vai neatbilst brīvai tirdzniecībai.

1. Integrācijas procesam ir jāpatver visas nozares.
2. Pārejas periodam no zemākām integrācijas formām uz augstākām nav jābūt ilgākam par 10 gadiem.
3. Integrācijai ir jābalstās uz vislielākās labvēlības režīma principiem.
4. Kopējam tarifam, kas tiks noteikts pēc integrēšanas, ir jāatbilst viszemākajam tarifam, kāds tika piemērots pirms integrācijas uzsākšanas.
5. Jaunu biedru uzņemšanai ir jābūt liberālai (jāuzņem tie, kas vēlas).
6. Preču izcelsmes noteikšanas kārtībai ir jābūt skaidri definētai.
7. Nedrīkst uzstādīt papildus prasības jaunu biedru uzņemšanā.

 

Ārējā ekonomiskā politika, tās instrumenti  

 

1. ārējā komercpolitika – ārējā tirdzniecība;
2. ārējā valūtas attīstība;
3. kaitāla eksporta – importa politika;
4. ārējā ekonomiskā politika, kas saistīta ar valsts integrāciju pasaulē.

Brīvā  tirdzniecība

Tā ir absolūtas valsts neiejaukšanās tirdzniecībā.

Priekšrocība:

Brīvā tirdzniecības konkurence nodrošina ekonomisko progresu, stimulē efektīvāk izmantot resursus, uzlabot produkcijas kvalitāti u.t.t.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Ja tirgū ienāk prece ar pasaules cenu, pircējs var atļauties nopirkt vairāk un lētāk. Bet vietējie ražotāji tikai nedaudz spēs pārdot par zemo cenu.

Daudzi bankrotēs. Pašmāju ražotāju piedāvājums samazināsies līdz Q 2. 

Ja valdība preci apliek ar muitas nodevu, par šo cenu vietējie pircēji var pirkt mazāk un dārgāk.

Vietējie ražotāji iegūs, pārdos daudzumu Q 4, bet par to maksā vietējie iedzīvotāji.

Muitas kvotas paildzina dzīvi neefektīvām nozarēm. Šos resursus mākslīgi notur neefektīva ražošana.

Pozitīvā puse:

• resursu optimāla sadale;
• ražošanas optimālie apjomi – optimālo cenu veidošana;
• konkurence, aks dod visu iepriekšminēto + efektivitātes palielināšanās, brīva ieeja un izeja no tirgus uz tirgu.

Negatīvā puse ( situācijas, kur tigus nenostrādā ):

• monopoldarbība – dabīgie monopoli;
• informācijas nepietiekamība;
• ekeoloģisko jautājumu risināšana;
• sociālo jautājumu risināšana ( papildus izmaksas ).

Protekcionisms

 

Protekcionisms – valsts politika, kura orientēta uz iekšējā tirgus aizsardzību.

      Nozaru protekcionisms – valsts aizsargā kādu noteiktu nozari.

      Selektīvais protekcionisms – vērsts vai nu pret atsevišķām valstīm, vai atsevišķām precēm (tiek ierobežota preču ievešana no kādas valsts).

      Slēptais protekcionisms – valsts iekšējās ekonomiskās politikas sastāvdaļa.(piemēram, Krievijas valdības lēmums, ka metālu drīkst eksportēt tikai caur Krievijas ostām).

      Protekcionisms ļauj saglabāt ekonomisko diversifikāciju ( dažādību ), lai valsts nebūtu atkarīga tikai no kāda viena vai pāris produktu ražošanas.

Monokultūra – arī  viens no darba dalīšanas rezultātiem. Valsts ir atkarīga pilnīgi no pasaules tirgus cenas.

Aizsargāt vietējo tirgu ir lietderīgi, ja kāda nozare ir jauna u vāja, un tā ir jāaizsargā, kamēr tā būs konkurētspējīga.

      Lai īstenotu protekcionismu, var izmantot dažādus instrumentus:

• muitas nodevas;
• ārpustarifu instrumentus.

Muitas tarifi

 

Muitas nodevas var klasificēt:

1.  Pēc aplikšanas objekta:

• imports;
• eksporta muitas nodevas
• tranzīta muitas nodevas (tā nav izplatīta prakse, jo pēc savas formas nozīmē tirdzniecības kara pieteikumus)

2.  Pēc ieksēšanas veida:

• AD VALOREM – muitas nodevas, kuras ieksasē procentos no preces muitas vērtības.

100 USD  10% = 10 USD   10 USD 10% = 1USD

ES pārsvarā tiek izmantotas CIF cenas. CIF – cena piegādes punktā, t.i., muitas vērtība tiek paaugstināta

ASV pamatojas uz FOB principiem.

• Specifiskās nodevas – tiek noteikta konkrēta summa neatkarīgi no muitas vērtības, piem. 10USD – precei. Ja tirgus cenas ir zemas, muitas vērtība arī ir zema un šīs specifiskās nodevas aizsargā vietējo tirgu.
• Kombinētā nodeva – abu iepriekšējo nodevu apvienojums.

• Preces muitas nodeva ir 10% no preces muitas vērtības, bet ne vairāk kā 100 USD.

• 10%, bet ne mazāk kā 100 USD.
• Muitas nodeva ir 10% no preces muitas vērtības, 10 USD par vienu vienību.

      Saskaņā ar PTO vadlīnijām, visur ir jāpāriet uz AD VALOREM nodevām. Vidēji pēc statistikas attīstītajās valstīs šīs nodevas sastāda 2-5%, mazāk attīstītās valsīs 30-40%.

3.Pēc likmju tipiem:

• muitas nodevas ar pastāvīgu likmi – tiek noteiktas vai nu likumos vai normatīvajos dokumentos, un viņas nemainās.
• muitas nodevas ar mainīgu likmi – mainīgās likmes mainās atkarībā no situācijas, kuras ir definētas normatīvajos dokumentos.

4.Pēc izcelšanās:

• autonomās muitas nodevas – šīs nodevas valsts ieviešvienpusē’jā kārtā (tas var pasliktināt tirdzniecību);
• konvencionālās muitas nodevas – tās tiek ieviestas saskaņā ar starpvalstu līgumiem. Līgumi var būt divpusēji vai daudzpusēji.

5.Regresīvās muitas nodevas:

• Kompensācijas muitas nodevas – tās valstis ievieš, lai kompensētu tos zaudējumus, ko rada subsidēts eksports. Pirms ieviest šādu kompensāciju nodevu ir jāpierāda, ka eksports ir subsidēts.
• Antidempinga nodeva – šo nodevu ievieš, lai cīnītos pret dempinga cenām. Jāpierāda, ka tās ir dempinga cenas. Eksporta cena ir zemāka par iepriekšējo tirgus cenu. Antidempinga nodevas ieviešanu ierosina vietēie ražotāji, kuri jūtas apdraudēti.

   ASV par dempinga cenu uzskata cenu, kas ir zemāka par taisnīgu brīvā  tīrgus cenu.

6.Preferenciālā muitas nodeva:

   Šīs nodevas ievieš, lai stimulētu importu no noteiktām valstīm. Tās piemēro mazāk attīstīitām valstīm. Ir starptautiskā konvencija par prefereņču piešķiršanu. Valstīm dod iespēju attīstīt savu ražošanu (Latīņamerikas valstis saņem preferences no ASV)

   Importē  ne tikai gatavās preces, bet arī atsevišķas sastāva daļas un mezglus. Parādās problēma, cik lielā mērā ir aizsargāts gatavo preču tirgus. Lai to noskaidrotu, tiek ieviesti šādi jēdzieni:

• nominālā muitas nodokļu likme - šī likme ir fiksēta likumos vai normatīvajos dokumentos
• efektīvā muitas nodokļu likme – parāda faktisko gatavās preces tirgus aizsardzībās pakāpi. Efektīvo muitas nodokļu likmi aprēķina pēc šādas formulas:

 

      E = T_IM – A ∙ T_d / 1 - A

      T_IM  - importa nodevas likme gatavai produkcijai

      A – importējamās detaļas īpatsvars gatavās produkcijas vērtībā

      T_d – nominālā muitas nodevas likme atbilstoši detaļai 

Piemēram: gatavā produkcija tiek aplikta ar muitas nodokli 30%,

       detaļas īpatsvars – 50%.

       Detaļa tiek aplikta ar importa nodevu – 60% 

       T_IM  = 30%