Ja reālais patēriņš lielāks par ienākumiem, rodas uzkrājumi. Uzkrājumi ir lielums, kas paliek pāri no ienākumiem pēc patēriņa. S=Y-C jeb S=f(Y), tātad S=Y-(a+bY) jeb S =(1-b)*Y-a (uzkrāšanas galējā tieksme).

Ja ir uzkrājumi, tad rodas līdzekļi investīcijām.

Ja tiek pieņemts līdzsvara nosacījums, ka uzkrājumi ir vienādi ar investīcijām S=I, tad I=f(Y). Līdz ar to var uzskatīt, ka IKP =C+I

(Reāli visi uzkrājumi nekad netiek investēti!!!).

Investīciju izmaiņu faktori: kredītu % likmes samazinājums, lai varētu vairāk investēt, jaunas tehnoloģijas, kur ieguldīt investīcijas, dažāda veida resursi – kapitāla, darba spēka resursi, investīciju klimats valstī, nodokļi (UIN), lai varētu investēt vairāk, jāsamazina UIN.

      Ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem, tātad: C=f(Y)=f(Y-T) – pēcnodokļa patēriņš. Nodokļi ietekmē AE (izmaksas), jo patēriņu veido ieņēmumi, no kuriem tiek atskaitīti nodokļi, savukārt nodokļi ir bāze rādītājam G.

      Atkarībā  no laika un mērķiem izdala 2 veidus;

1. stimulējošā politika;
2. kavējošā politika.

Stimulējošā: ražošanas stimulēšana, izmanto krīzes laikā. Uzdevums ir palielināt AD ar šādiem instrumentiem: palielināt G, un samazināt T. To dara vienlaicīgi vai katru atsevišķi – veidojas plānots budžeta deficīts.

Negatīvā  ietekme, jo var augt inflācija.

Kavējošā politika

Mērķis ir inflācijas kavēšana, izmanto uzplaukuma laikā. Uzdevums ir palielināt AD. Instrumenti: palielināt nodokļus, samazināt valsts pirkumus. Var izraisīt negatīvu ietekmi, jo kavē ražošanu.

AD ietekmē  arī tīrais eksports, jeb X

Ja tīrais eksports ir ar + zīmi, tad: palielinās AD;

Ja tīrais eksports ir ar – zīmi, tad AD samazinās.

NODARBINĀTĪBAS RĀDĪTĀJI

Nodarbinātība – darbaspēka, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaistīšana ekonomikā.

Darbaspēks – iedzīvotāji darbaspējīgā vecumā 15-60g. Vīriešiem, 15-57.5g.sievietēm.

Atskaita invalīdus, pensionārus, cilvēkus uz atvieglotiem noteikumiem (baletdejotāji pēc 45.g.vecuma, ķīmiskās rūpnīcās strādājošie), studenti, mājsaimnieces, ilgstošie bezdarbnieki.

Nodarbinātās personas: personas, kas pieder pie darbaspēka un strādā vismaz 1 stundu nedēļā algotu darbu vai no 12-14 stundām ģimenes uzņēmumā bez atalgojuma.

Bezdarbs- ekonomiskais stāvoklis, ka tie, kas vēlas strādāt nevar atrast darbu pie noteikta darba samaksas līmeņa.

Bezdarbu aprēķina % = bezdarbnieku skaits/ ek.aktīvo iedz. skaits*100

Pilna nodarbinātība – situācija, kad nepastāv cikliskais bezdarbs.

Bezdarba veidi: dabīgais un nedabīgais. Dabīgais iedalās 3 veidos: sezonālais, nepārtrauktais, strukturālais. Nedabīgais ir tikai cikliskais.

Cikliskais ir atkarīgs no cikla stāvokļa, rodas krīzes laikā. 

Nepārtrauktais – cilvēki maina darbu, dzīvesvietu, studenti uzreiz nevar atrast darbu....

Strukturālais – izmaiņas pašā ražošanā, ražošana krīt, mainās apjomi.

Latvijā  bezdarbs~7%, citi apsekojumi ~14%.

INFLĀCIJA, APRĒĶINA METODES

Inflācija- vidējā cenu līmeņa paaugstināšanās.

Aprēķina metodes: Inflāciju aprēķina ar cenu indeksu palīdzību. 

• vispārējā  pieeja

Cenu indeksu aprēķina, reizinot preces cenu apskatāmajā periodā ar preces apjomu un dala ar preču cenu bāzes periodā, kas pareizināta ar šīs preces apjomu.  

Inflāciju rēķina pa preču grupām.

Patēriņa Cenu Indekss =p1 / p0 *W

W –  preču grupas īpatsvars patēriņa grozā. 

Inflācijas līmenis= Cenu indekss – 100%

Inflācijas kritēriji:

1. Preces

Patēriņa inflācija – rēķina pēc PCI, ražošanas inflācija –  rēķina pēc starppatēriņa precēm, KP inflators – rēķina cenu izmaiņas visam KP uzreiz.

KP inflators = Nominālais KP / Reālais KP *100%

2. Pēc lieluma

Normāla, ja 10-15%, optimāla, ja 2-3%.

Normāla –  dabas resursi samazinās un palielinās to ieguve.

Optimāla –  dzīves līmeni saista ar ienākumiem. 70% jābūt darba samaksai, 30% pārējiem ienākumiem. Pieaugot algām, pieaug preču cenas, tam savukārt nepieciešama lielāka darba samaksa...

3. Pēc cēloņiem
• pieprasījuma inflācija
• ražošanas izmaksu vai piedāvājuma

AD pārsniedz AS, rodas cenu pieaugums.

Pieprasījuma inflācija AD aug straujāk nekā AS.

Pieprasījuma inflācija rodas ekonomikas uzplaukuma laikā, liels pieprasījums, bet maz preču.

Ja aug izmaksas, ceļas pašizmaksa – AS var kristies, jo ražotāji nevar pārdot tik daudz, cik iepriekš. 

INFLĀCIJAS SEKAS.

1.krītas naudas vērtība, var iegādāties mazāk preču. Naudas masas apgrozījuma pieaugums, naudas tirgus nestabilitāte.

2.nacionālās valūtas devalvācija (attiecība pret ārzemju valūtām)

3. var zaudēt uzkrājumu īpašnieki, fiksēto ienākumu saņēmēji, kreditori.

Ja nestabila finansu sistēma, investīcijas samazinās.  

EKONOMISKĀ  AUGSME.

Ekonomiskā  augsme – ir ekonomikas pamatrādītāju augšana un pieaugums.

E. augsmi nosaka aprēķinot pieauguma un augšanas tempus, izmanto:

Pamatā  izmanto 2 rādītājus:

• KP (bez amortizācijas)
• TP (TP= KP- amortizācija) Amortizācija ir iekšējais investīciju avots.

 

Ekonomisko augsmi saista ar dzīves līmeņa pieaugumu, jo lielāks KP, jo augstāks dzīves līmenis.

Saista arī  ar ražošanas izmaksu minimizāciju. Augot ražošanas apjomam, mainās izmaksas uz 1 vienību. Rodas iespējas jaunu vajadzību apmierināšanai. Pieaug iespējas risināt sociālas, ekoloģiskas problēmas.

Ja KP aug, attīstās zinātne, atrisinās resursu ierobežotība.

Ekonomikas augsmes standarti 5-6%, 11% - ekonomikas pārkaršana.

Pie mazāka KP ir vieglāk pieaudzēt 5-65, nekā pie liela KP (lielās valstīs, attīstās),

Latvijā  6.5%, ES –2.4%. Attīstītās valstis attīstās lēni, bet stabili.

EKONOMISKĀS AUGSMES FAKTORI

 

1. Reālās attīstības faktori – piedāvājuma faktori
• dabas resursi un to kvalitāte
• darba resursi un to kvalitāte
• kapitāla resursi
• jauna tehnoloģija
2. Pieprasījuma faktori
• pieprasījums
• resursu sadale

 

Izšķir 2 ražošanas attīstību līmeņus;

1. ekstensīvais – iesaistot ražošanā jaunus resursus, palielinot daudzumu;
2. intensīvais – efektīvāk izmanto esošos resursus, darba ražīgums.

 
 

Ražošanas apjoms= darba patēriņš * darba ražīgums

Darba patēriņš- nostrādāto stundu skaits. 

Nostrādāto stundu skaits = nodarb. skaits *1 nodarb. nostrādātais stundu vidējais skaits.

Darba ražīgums – vienas stundas vidējā izstrāde. Darba ražīguma nozīme ekonomiskajā augsmē – saražotās produkcijas daudzums uz 1 cilvēku.

Ietekmējošie faktori: tehniskais progress, investīcijas, izglītība, resursu efektīvais izlietojums, psiholoģiskais klimats, sociālais klimats.

Kopējo darba ražīgumu aprēķina KP / nostrādāto stundu skaits ekonomikā.  
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Preces jēdziens, īpašības un cenu veidošana. Preces būtība. Patēriņa preces un kapitāla ( investīciju ) preces. Privātās un sabiedriskās preces. Darba dalīšana un specializācija. Tirdzniecība un tirgus lielums. Tirdzniecības izdevīgums. Tirdzniecības absolūtā un salīdzinošā priekšrocība.

Preces jēdziens, īpašības un cenu veidošana

 

Saimnieciskie labumi ir cilvēka saimniecības darbības objekti, kuriem pieskaitāmi pakalpojumi un materiālie labumi, kas noder cilvēka personīgo un ražošanas vajadzību apmierināšanai, piemēram, pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmetu remonts, televizors u.c., kā arī izejvielas un pusfabrikāti.

Saimniecisko labumu pzaīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Ekonomikas teorija šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm.

Precēm raksturīgas trīs pazīmes:

1. to retums jeb nepietiekamība
2. to objektīvais vai subjektīvais derīgums;
3. to pieejamība.

Brīvos labumus, kas nav tirgus darījuma objekts, jo to raksturīgā pazīme ir to pārpilnība, nepieskaita precēm un Ekonomikas teorija gandrīz pilnīgi izslēdz no tajā apskatāmo jautājumu loka.

Saimniekošanas galvenā problēma ir tādu preču izgatavošanam kuri nav dabūjami pietiekamā daudzumā. Šo preču izgatavošanu, lietojot ražošanas faktorus, sauc par ražošanu. Tomēr ne jau visas preces, kuru skaits ir ierobežots, var saražot (piemēram, zeme).

Preces var klasificēt šādi:

1. Saražotās preces pēc to lietojuma iedala:

1. patēriņa precēs - pārtika, apģērbs, mājoklis un pakalpojumi veido daļu no saimnieciskaj;am precēm, kuru skaitā ir visas preces, kas noder saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšānai.

2. ražošanas precēs - tiek pieskaitītas saimnieciskajām precēm, taču tās nekalpo tieši saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai.

2. Pēc materialitātes preces iedala:

1. lietiskās precēs - auto, televizors, limonāde u.c. – materiāls raksturs.

2. Pakalpojumos (nemateriālās preces) – nav pārnēsājamas, transportējamas vai uzkrājamas.

3. Pēc preces vērtējuma tās iedala:

1. neitrālās precēs – prece pret kurām patērētājs nejūt nepatiku, bet nevar teikt, ka arī tās viņam patīk, viņš ir vienaldzīgs pret šādām precēm.

2. sliktās precēs – patērētājam nepatīk.
4. Pēc dalāmības preces iedala:

1. Dalāmās preces – bez grūtībām var sadalīt sīkākās mērvienībās (graudi, cukurs, sviests utt).
2. Nedalāmās preces – nevar sadalīt sīkākās mērvienībās (auto, laiva utt).

5. Pēc savstarpējās lietojamības preces iedala:

1. Savstarpēji papildinošās (pīpe un tabaka)
2. Savstarpēji aizstājošās (sviests un margarīns)
3. Pēc lietojuma nesaistītās ( sēnes, lidmašīna, mēbeles utt)
6. Pēc preču viendabības preces iedala:
1. Viendabīgās (homogēnās) preces – ja nav atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām (atšķirīgs iesaiņojums, reklāma utt).
2. Neviendabīgas (nehomogēnas) preces  - ja ir atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām.
7. Atkarībā no tā, kā mainās preces pieprasījums, ja mainās ienākumi, preces iedala:

1. Normālās (augstvērtīgās) preces – pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) pieaug arī preces pieprasījums.
2. Mazvērtīgā prece - pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) samazinās arī preces pieprasījums.
3. Piesātinājuma preci - pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) nemainās arī preces pieprasījums.

8. Pēc tā kā īpašumā preces atrodas, tās var iedalīt:

1. Privātās preces – preces, kuras var patērēt tikai viens indivīds un tās vienlaikus nevar patērēt citi indivīdi. To patēriņā pastāv sāncensība starp indivīdiem. Piemēram, pļaujmašīnu zālāja vienlaikus var izmantot tikai viens cilvēks. Līdzīgs piemēr ir arī pārtika un apģērbs.
2. Sabiedriskās preces – preci, kuru patērē viens indivīds, bet netiek izslēgta iespēja, ka to var patērēt vienlaikus arī citi indivīdi, sauc par sabiedrisko preci. Šo preču patēriņā nav vērojama sāncensība. Piemēram, ielu apgaismojums, dziesmas, dzejoļi utt. Bieži vien valsts šīs preces nodod patērētāju rīcībā bez maksas.
3. Privāti sabiedriskās preces – preces, kuru patēriņā zināmā to lietošanas intensotātē iestājās sāncensība, sauc par individuāli sabiedriskām precēm. Piemēram, pasažieru skaits, kuru var pārvadāt viens autobuss, kuģis, lidmašīna, ir ierobežots. Šāds ierobežojums pastāv arī teātra apmeklējumos utt.

Darba dalīšana un specializācija

Ar specializāciju saprot darbības koncentrēšanu uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteikta produkta izgatavošanu.

Specializācija rodas līdz ar dažādu profesiju izveidošanos. Ja cilvēks izvēlas kādu noteiktu profesiju, kas saistīta ar kādu darba izpildi, kas tam vislabāk padodas, tas var, lietojot vienu un to pašu darba daudzumu, saražot vairāk produkcijas. Palielinās šīs produkcijas izgatavošanas ātrums, uzlabojas tās kvalitāte. Efektīvšk tiek izmantoti ražošanas faktori. Nemitīgi tiek uzlabota iekārta, instrumenti un ražošanas tehnoloģija.

Specializācijai ir arī būtisks trūkums. Ja notiek specalizācija noteiktu darbu veikšanā, to izpildītāji nonāk savstarpējā atkarībā. Ja kāds no darba veicējiem  kādu iemeslu dēļ pārtrauc preces ražošanu un piegādi, tad lielās grūtībās var nonākt pārējie izpildītāji, kuru preču ražošana ir ar to saistīta. Piemēra, automobiļu būvniecības industrijā, ja kāda rūpnīca, kas ražo automobiļu dzinējus, streiku, avārijas vai citu iemeslu dēļ pārtrauc dzinēju ražošanu, tad var apstāties automobiļu ražošana arī citās šīs nozares rūpnīcās.

Specializācija var izpausties dažādi. Var būt ne tikai cilvēku specializācija, bet arī uzņēmumu specializācija produkcijas ražošanā. Var tikt lietota specializēta tehnoloģija, aprīkojums, ražošanas iekārta. Arī lauksaimniecībā ieviešas specializācija. Industriāli attīstītās valstīs parasti ir vērojams augsts specializācijas līmenis, pat darba operāciju un instrumentu specializācija. Mazattīstītās valstīs zemāka specializācijas līmeņa dēļ vieni un tie paši ciklvēki veic vairākus dažāda profila darbus.; tiek izmantoti vairķai instrumenti. Specizāciju nosaka arī veicamais darba apjoms. Tā, piemēram, centrālā pastā, kur darba apjoms ir liels, lietderīgi ir specializēties dažādu darbu veikšanā: vēstuļu šķirošāna, paku pieņemšanu un izsniegšāna utt, taču vienā mazā pasta nodaļā šāda specializācija nav lietderīga mazā darba apjoma dēļ.

Uzņēmumā, sadalot sarežģītus ražošanas procesus daudzās vienāršākās operācijās, var ievērojami paaugstināt darba ražīgumu un pazemināt vienas produkcijas vienības pašizmaksu (montāža ar konveijera palīdzību). Produkcijas ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas, sauc par darba dalīšanu.