Sāk uzkrāt un domāt par savām vecumdienām, par nākotni.

Vajadzīga tehnika:

1. ražošanas līdzekļu ražošana
2. tehnika noveco
3. zinātni tehniskai P
4. iedzīvotāju pieaugums

Līdzsvara nosacījums

 

Līdzsvara nosacījumi:

1. nosacījums kas parāda stabilitāti – ienākumi sadalās patēriņa un investīciju izmaksās. Y=AE (kopējie ienākumi = kopējām izmaksām)

AE=C+I

Y= C+I             Galvenais nosacījums Ekonomikā jāsaražo tik daudz produkcijas lai pietiktu gan patēriņam gan investīcijām.

Kopējai produkcijas izlaidei jābūt = ar patēriņa un investīciju izmaksām. 

Patēriņa un investīciju izmaksas šajā periodā jābūt pietiekoši lielām lai nodrošinātu nākamajā periodā produkcijas pieprasījumu un ražošanu.

Nodrošinātu ne tikai patēriņu bet arī investīcijas.

AE= C+I

AE1= C (0 uzkr.punkts)

AE2= C+I 

AE=C+I 
 
 
 
 

   

                

 
 

Investīcijām jāsakrīt ar uzkrājumu .

Plānotajām jāsakrīt ar faktiskajām investīcijām.

I=S

Y=C+I     Y=C+S

S,I 

    

S 

I

  Y1  Y 
 
 

Šī sistēma parāda mērķus uz ko tiecas ražošana. Rādītāji svārstās ap šiem nosacījumiem.

Multiplikātora efekts un taupības paradoks.

 

Saprot mainoties kādam lielumam gala rezultāts var mainīties vairākkārtīgi ar multiplikātora koeficientu. Šis multiplikatora koeficients ir skaitliskais koeficientskas parāda cik reizes pieaugs vai samazināsies gala rezultāts mainoties ietekmējošam lielumam. Šādi multiplikators strādā naudas un preču tirgū.

Preču tirgū multiplikātora pamatā ir tas ka ekonomikā var rasties no vienas ieguldītās naudas summas vairāki ienākumi.

Pirmās kārtas un otrās kārtas ienākumi.

Preču tirgū  strādā vairāki multiplikātori visspilgtāk investīciju multiplikātors, uzkrājumu, patēriņa, valsts izmaksu un nodokļu (-)  multiplikātors.

Pārējie ar (+) zīmi nodokļi ar (-) zīmi.

Visi šie rādītāji atkarīgi no uzkrāšanas galējās tieksmes.

Naudas multiplikators ir atkarīgs no obligātās rezervju normas. 

 1-b = patēriņa  galējā tieksme atņemta 1

                M – multiplikātors

DY= M * DI

Maksājot nodokļus ienākumi samazinās. 

Taupības paradoks. 

Jo vairāk uzkrāj, jo ražošanai sliktāk. Ja pieaug uzkrājumi vairāk nekā parasti, var sanākt tā ka ražošana samazinās. Tad ekonom.ražošana samazinās un notiek Multiplikatora efekts.

I=S

S,I

“+”

 I2

 I1

0

      y2 y1 Y

-a2 

-a1

”-“ 

Iedzīvotāji uzkrāj samazinās patēriņš un pieprasījums.

Jāpaaugstina, jāpalielina investīcijas. I=S

Nestabilitāte un ekonomiskie cikli.

Nestabilitāti saista ar 3 galveno rādītāju svārstībām:

• Kopprodukts KP
• Nodarbinātība, bezdarba rādītājs
• Inflācija  nestabilitātes rādītāji

Ekonomisko ciklu saprot kā nepārtrauktas, ražošanas, nodarbinātības un arī  cenu līmeņu svārstības. 

KP 

      Reālā  attīstība svārstīga 

      Tendence augšupejoša 

 
 

Ekonomiskais cikls = ir laika periods no 1 zemākā punkta līdz 2 zemākajam punktam.Vai arī  otrādi no 1 augstākā līdz 2 augstākajam punktam. 

Ekonomisko ciklu sadala 4 fāzēs.

1. fāze - uzplaukums - cikla augstākais posms;

2. fāze-  krituma, lejupslīdes, recesija;

3. fāze- ekonomiskā krīze – ja ilgstoša tad ekonomiskā  depresija.

( cikla zemākais punkts, posms) sile. 

Kopprodukts 1fāzes laikā ir viss lielākais. KP ir tuvu potenciālajam. Nodarbinātība ir augsta vai pilna. Bezdarbs ir zems (tikai dabīgs).

AD > AS

Y=C+I      Y=S

Inflācija var sākt celties. Inflācijas pieaugumu uzskata par pamatu tam un var ieiet 2fāzē, paliek nestabila naudas sistēma, KP sāk kristies, samazinās nodarbinātība, vai aug bezdarbs. Inflācija var palikt augsta bet uz perioda beigām kristies palikt zemāka. 3fāzē KP ir visszemākais. Nodarbinātība viszemākā, bezdarbs visaugstākais – cikliskais bezdarbs visaugstākais. Inflācija var būt zema vai pat būt deflācija. Var izveidoties pārprodukcijas krīze. Cenas var būt samazinātas masveidīgi. Zemo inflāciju uzskata ka stabilizējas nauda un ražošana ieiet 4fāzē. Kur KP pieaug, aug nodarbinātība, samazinās bezdarbs un sākumā inflācija ir zema bet vēlāk jau sāk pieaugt. Un tad ieiet atkal 1fāzē un atkārtojās no sākuma.  
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Ražotāja izturēšanās. Neatgriezeniskās izmaksas. Pastāvīgās un mainīgās izmaksas. Ražošanas un realizācijas izmaksas. Uzņēmuma ekonomiskās izmaksas. Izmaksu klasifikācija pa ekonomiskiem elementiem un kalkulācijas posteņiem. 

Ražotāja izturēšanās

Galvenā  PILNĪGAS KONKURENCES raksturīgā iezīme ir liels neatkarīgu konkurentu skaits. Konkurējošās firmas ražo standarta vai viendabīgu produktu. Pastāvot noteiktai tirgus cenai, pircējam ir vienalga, no kura pārdevēja viņš preci iegādājas. Šādā tirgū nepastāv ārpuscenu konkurence, kas balstās uz produkta kvalitātes atšķirību, reklāmu un noieta stimulēšanu.

Atsevišķa firma nevar ietekmēt produkta cenu, jo katra ražo tikai nelielu daļu no kopējā nozares ražošanas apjoma. Tas nozīmē, ka viena atsevišķa firma var tikai pielāgoties tirgus cenai. Firma atrodas tirgus varā: noteikt lielāku cenu nav nozīmes, jo pircēji tad izvēlēsies citus pārdevējus, bet, samazinot cenu, firma samazinās savu peļņu. Jaunas firmas var brīvi iestāties tirgū, bet esošās - atstāt tirgu.

Pilnīgā  konkurence reālajā ekonomikā ir sastopama reti.

Pastāvīgās un mainīgās izmaksas

Pastāvīgas izmaksas nemainās mainoties ražošanas apjomam, tomēr tas nav viennozīmīgi un to var apskatīt no diviem aspektiem: 1)pastāvīgas izmaksas ir relatīvi nemainīgas tikai pie noteiktā ražošanas potenciāla, kas ļauj sasniegt noteiktu ražošanas un pārdošanas apjomu. Palielinoties šim potenciālam pastāvīgas izmaksas pieaug. Pie tām lēcienveidīgi. 2)pastāvīgas izmaksas nav viendabīgas un to attieksme pret ražošanas apjomu var mainīties, tāpēc visas pastāvīgas izmaksas iedala: a)atlikušas izmaksas un b)starta izmaksas. Atlikušās izmaksas  ir tā pastāvīgo izmaksu daļa, kuras turpina pastāvēt kādu laiku, ja uzņēmums kādu laiku pilnīgi apstādinājis savu darbību vai ievērojami samazina ražošanas apjomu. Starta izmaksas ir tā pastāvīgo izmaksu daļa, kuras atkal rodas atjaunojot ražošanu un pārdošanu. Abus izmaksu veidus nevar stingri norobežot un to attiecību nosaka galvenokārt laika ilgums, kurā uzņēmums pārtraucis savu darbību. Jo ilgāks šis laiks, jo mazākas atlikušās izmaksas.

Mainīgas izmaksas mainās izmainoties ražošanas vai pārdošanas apjomam. Tomēr dažādos laika periodos mainīgo izmaksu dinamika ir atšķirīga. Izšķir 3 mainīgo izmaksu dinamikas: a)regresīva; b)proporcionāla; c)progresīvā. Regresīvās mainīgas izmaksas ir tās kuras izmainās mazākā mērā nekā ražošanas un pārdošanas apjoms. Šī regresīvā mainīgo izmaksu dinamika ir raksturīga ražošanas procesa sākuma periodā. Galvenie iemesli tam ir -  pieaugot ražošanas apjomam un arvien  pilnīgāk apgūstot ražošanas procesu, mainīgas izmaksas samazinās, jo pieaug ražošanas efektivitāte, notiek arvien plašāka darba specializācija, pieaug darba ražīgums, tiek pilnveidota ražošanas tehnoloģija un samazinās materiālu patēriņš. Proporcionālās mainīgas izmaksas dinamika – mainīgas izmaksas pieaug proporcionāli ražošanas apjoma pieaugumam. Tas notiek, kad  ražošanas process ir nostabilizējies, kad efektivitāte optimizējusies. Progresīvas mainīgās izmaksas. Sasniedzot noteiktu ražošanas apjomu, mainīgās izmaksas pieaug straujāk, nekā ražošanas apjoms. Ražošanas apjoms sāk pārsniegt savu optimālo lielumu.   

Lai ražotu kādu produkcijas daudzumu, ražotājam ir jāiegādājas ražošanas faktori to tirgū par kādu cenu w. Iegādāto darba un citu ražošanas vērtības, kas nepieciešamas kāda produkcijas daudzuma ražošanai, sauc par izmaksām. Ražotājs ražo produkciju, nosedzot mainīgās un fiksētās izmaksas. Mainīgās izmaksas ir vienlīdzīgas summai, kuru gūst, ja ražošanas faktoru daudzumu reizina ar tiem atbilstošām cenām: VC = w₁x₁ + w₂x₂.

Tātad mainīgās izmaksas ir atkarīgas no ražošanas faktoru kombinācijas (x₁, x₂) un to cenām (w₁, w₂). Tās palielinās vai samazinās līdz ar saražotās produkcijas kopējā daudzuma pārmaiņām.

Fiksētās  izmaksas nav atkarīgas no saražotās produkcijas kopējā daudzuma pārmaiņām. Tās ir konstants lielums. Kopējās izmaksas ir vienādas ar mainīgo un pastāvīgo izmaksu summu: TC = VC + FC.

Marģinālās izmaksas ir kopējo izmaksu pieaugums, palielinot ražošanas apjomu par vienu vienību. 

Īsā termiņa izmaksu definīcija (tikai viens mainīgs faktors):

c_short (y) = min {wL + vK | pie nosacījuma f(K, L) = y}.

Ilgā  termiņa izmaksu definīcija:

c(y) := min { wL + vK | pie nosacījuma f(K, L)}. 

 
 
 
 
 
 
 

Ilgā  termiņā nav konstanto izmaksu, tās ir tikai īsā termiņā.

p, w₁ un w₂ – pilnīgas konkurences apstākļos doti

x₁ = ?

x₂ = fix

Π =p*f(x_1, x₂) – w₁x₁ – w₂x₂

Īsā termiņā ražošanā piedalās vairāki faktori, no kuriem viens ir mainīgs, bet pārējie – nemainīgi.

Kopējais produkts TP ir kopējais saražotā produkta daudzums.

Vidējais produkts AP ir kopējā produkta daudzums uz vienu mainīgā faktora vienību:

AP = TP / x₁.

Marģinālais produkts MP ir kopējā produkta pieaugums, kas iegūts, izmantojot papildus vienu mainīgā faktora vienību:

MP = ∆TP / ∆ x_1.

Krītošā ražīguma likums – ja ražošanā tiek patērēts kāds mainīgs faktors kopā ar vienu vai vairākiem nemainīgiem faktoriem, ražošanas pieaugums pakāpeniski samazinās. Tādējādi tiek sasniegts punkts, pēc kura kopējais produkts vairāk nepalielinās. Mainīgā faktora turpmāka palielināšana samazinās ražošanas apjomus.

Ražošanas un realizācijas izmaksas.

Izmaksas ir vērtības izteiksmē aprēķināti ražošanas faktori, kuri nepieciešami, lai uzņēmums veiktu ražošanas un realizācijas. Izmaksu aprēķināšanas mērķi ir sekojoši”

1. noteikt visas izmaksas, kuras ir radušās saimnieciska darba rezlutātā;
2. attiecināt izmaksas tiem faktoriem, kuri tās ie radījuši;
3. novērtēt ražošanas faktoru izmantošanas efektivitāti, jo izmaksās atspoguļojas visas saimnieciskās darbības rezultāts.

Izmaksas kā rādītāju izmanto sekojošiem nolūkiem:

1. saimniecības darbības kontrolei;
2. cenu veidošanā, jo pašizmaksa ir galvenā cenu sastāvdaļa;
3. peļņas lieluma aprēķināšanā un atsevišķu izstrādājumu rentabilitātes aprēķināšanā.
4. dažādu ekonomisko aprēķinu veikšanai un saimniecisku lēmumu pieņemšanai, piemēram: uzņēmuma vietas izvēlei, lieluma noteikšanā, apgrozāmo līdzekļu aprēķināšanā.

Lai izmaksas pildīti iepriekš  minētos uzdevumus, tad izmaksas klasificējas pēc pazīmēm. Praksē  izmanto daudz veidus un uzņēmējs izvēlas savai darbībai izvēlas vispiemērotāko.

Tomēr visplašāk pielieto divus veidus:

• pa vienveidīgiem izmaksu elementiem – šie elementi parāda cik vienveidīgi resursi tiek izmantoti uzņēmējdarbībā. Šie ekonomiskie elementi neparāda, kur izmaksas rodas un kādiem nolūkiem  resursi ir izmantoti.

Izmaksu elementi  1.izejvielas un materiāli

                        2.pirktie pusfabrikāti

                        3.enerģija / kurināmais

                        4. darba algas

                        5.sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas

                        6.amortizācija

                        7.nomas maksa

                        8.pārējās izmaksas 

To izmanto, lai noteiktu izmaksu struktūru, kura ir atsevišķu izmaksu īpatsvars kopējā izmaksu apjomā. Atkarībā no izmaksu struktūras, visus uzņēmumus iedala:

• materiālietilpīgie;
• energo vai kurināmā ietilpīgie;
• darbietilpīgie;
• kapitālietilpīgie, kur liels īpatsvars amortizācijas atskaitījumiem.

Šī struktūra ir svarīga pie vietas izvēles, jo uzņēmumam ir jāzin kādi resursi ir svarīgi. Izmanto analizējot izmaksu dinamiku un nosakot ietekmējošos faktorus. Rezultātā var izstrādāt pasākumus attiecīgo izmaksu samazināšanai ( pa kaulkulācijas posteņiem ).

• kaukulācijas posteņi – tie parāda, kurā vietā izmaksas radušās un kādam nolūkam resursi izmantoti. Tos izmanto, lai aprēķinātu atsevišķu izstrādājumu pašizmaksu ( kurus tieši var aprēķināt 1 prod.vienībai )