Tausaimniecības nozares, to klasifikācija

 

      Ražotāju līdzsvars :

• Noteikts resursu apjoms – maksimāls izlaides apjoms;
• Minimāls resursu apjoms – noteikts izlaides apjoms

 

Nosacījumi: - efektīva resursu izmantošana, maksimāls darba ražīgums, minimāla pašizmaksa

 

Koba – Duglasa funkcija

 

      Ražošanas mērogu pieauguma efekts -  kādā proporcijā mainās firmas izlaides apjoms salīdzinot ar ieguldīto resursu apjoma izmaiņām:

• pastāvīgs (nemainīgs) ražošanas apjoms pieaug tādā pašā mērā kā ieguldītie resursi (lineāra homogēna ražošanas funkcija)
• ražošanas apjoms pieaug daudz straujāk nekā ieguldītie resursi – virsproporcionāli homogēna ražošanas funkcija
• katras nākamās preces vienības ražošanai ir nepieciešams aizvien lielāks ražošanas faktoru v1,v2 izlietojums, ražošanas apjoms pieaug lēnāk nekā ieguldītie resursi – zemproporcionāli homogēna ražošanas funkcija

 

      Ja līmeņa robežprodukta pārmaiņu raksturs ir nemainīgs, ražošanas procesa pārmaiņas var izteikt ar homogēnu ražošanas funkciju.

       Ja proporcionāli palielina ražošanas faktorus par kādu konstantu lielumu k un proporcionāli palielinās arī k reizes arī saražotā produkta kopējais apjoms Q laika vienībā t, veidojas lineāri homogēna ražošanas funkcija (homogenitātes pakāpe vienāda ar 1).

      Tas nozīmē, ka reizinot ražošanas faktorus ar 2,4,8 vai kādu citu konstanti, ar šo pašu konstanti jāreizina arī saražotā produkta kopējais daudzums.

 
 
 

      

      

      Attēls parāda, ka saražotā produkta apjoma pārmaiņas ir proporcionālas ražošanas faktoru pārmaiņām.

      Piemēram attēlā novilkta  vienādo apjomu līkņu karte, kur katra nākamā līkne atbilst saražotās produkcijas daudzumam, kurš salīdzinājumā ar iepriekšējo lielāks par 1 vienību. Attālums starp vienādo apjomu līknēm ir vienāds.

 

      Vienkāršās lineāri homogēnās funkcijas piemērs ir Koba – Duglasa funkcija, jo tā ir matemātiski viegli pārveidojama.

 

      Q= av₁ ^b1 * v₂ ^{b2  vai 1-b}  

 

      Reizinot ražošanas faktorus iegūst, ka k * Q

 

      v₁,v₂ – mainīgie lielumi

      a,b1,b2 – konstantes

      b1+b2=1

 

      b = homogenitātes pakāpe

      v = ražošanas faktoru daudzums

      a = ražošanas koeficients

 

      Galvenokārt tā  tiek izmantota ražošanas teorijā.

      Lineāri homogēnas funkcijas gadījumā homogenitātes pakāpe b, tāpat kā līmeņa elastība e 1, ir vienāda ar viens, un līmeņa robežprodukts ir konstants.

      To var izmantot lielā uzņēmumā, taču mazā uzņēmumā tam nebūtu jēgas.

 

      Makrolīmenī  (pēc pasniedzēja  Brīvera stāstītā)

 

      Y = 3 K ^0.4 L ^0.6

 

      Katrā  valstī šie koeficienti var būt savādāki, to var aprēķināt katrā valstī.

      Šeit var runāt par ekonomisko augsmi – tā palielina resursus, piemēram arī darba spēka kvalitāti.

      Šajā formulā nav visi ekonomiskās augsmes faktori, no pārējiem abstrahējamies.

 

      Par cik palielināsies y, ja k palielināsies par 1 vienību

 

      Dk = 1

      Dy = ?

 

      d y

         = 3-0.4-k ^–0.6 * L ^0.6 

       d k

 

Resursu robežefektivitātes (marginālās efektivitātes) koeficients

 

Tiek izvirzīts jautājums par optimālo proporciju mikroekonomikā. 

Makroekonomikā   šī proporcija nav optimāla – Latvija L resursi pietiek, taču pietrūkst kapitāla resursi.

      E _L = C _L  E _K = 1-C_L

 

      Ja tie būtu reāli skaitļi, tad palielinot K par vienu, y palielināsies par 0.4 un darba spēkam palielinoties par 1, y pieaugs par 0.6.

      

      Tā  arī  ir elastība

 

Ražošanas faktoru elastība

 

      Produkta ražošanas apjoma pieaugumu atkarībā no ražošanas faktoru vienlaicīga palielinājuma raksturo arī produkcijas ražošanas līmeņa pieauguma elastība jeb vienkārši līmeņa elastība – 1.

      Tā  rāda, par cik procentiem mainās saražotā produkta kopējais apjoms, ja ražošanas faktoru izlietojums mainās par 1 procentu. Matemātiski tas izskatās:

            k dQ

      e₁ =  Q  dk

 

      Q = produkcijas ražošanas apjoms

      d = procentu līkne

 

      Tā  kā ikviens ražošanas faktors ietekmē saražotā produkta kopējo daudzumu atšķirīgi, līmeņa elastība ir vienlīdzīga ar ražošanas faktoru elastību summu.

      e ₁ = e _v1 + e _v2

 

      Ražošanas faktora elastība rāda, par cik procentiem mainās saražotās produkta kopējais apjoms, ja ražošanas faktora lietojums mainās par vienu procentu.

            v _i  dQ

      E vi = Q d v _i

 

      V = ražošanas faktoru daudzums

 

      Piemēram, ja pirmā ražošanas faktora elastība būs vienlīdzīga ar 0.7, bet otrā ražošanas faktora elastība ar 0.8, tad līmeņa elastība  e = 0.7 + 0.8 = 1.5.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Monopols, tā veidi. Peļņas maksimizācijas nosacījums monopola gadījumā. Monopola neefektivitāte, tās samazināšanas veidi. Tirgus segmentācija. Cenu diskriminācija. Monopolistiskā konkurence. Ologopols, tā veidi.

 

MONOPOLS

      Firmas lēmumi par cenu un ražošanas apjomiem ir atkarīgi no tās nozares, kurā firma darbojas, rakstura. Detalizēta uzņēmējdarbības sektora analīze liecina par to, ka konkrēto tirgus situāciju ir ļoti daudz. Viena galējība ir viens ražotājs nozarē (pilnīgs monopols), otra – tūkstošiem firmu (pilnīga konkurence. Starp šīm galējībām atrodas neskaitāmi tirgus struktūru veidi.

   Tirgus modeļu klasifikāciju nosaka šādi kritēriji:

• Firmu skaits nozarē;
• Realizējamās produkcijas veids;
• Nosacījumi iekļūšanai nozarē;
• Ārpuscenas konkurence;
• Iespēja ietekmēt tirgu.

 

Monopols:

Tas veidojas gadījumos, kad tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes:

1. Vienā tirgus pusē ir tikai viens dalībnieks – pircējs vai pārdevējs, tātad atbilstoši ir izveidojies pieprasījuma vai piedāvājuma monopols. Kā īpaša tirgus forma ir aplūkojams gadījums, kad abās tirgus pusēs ir pa vienam dalībniekam un monopols ir abpusējs;
2. Tirgus nemonopola daļu pārstāv daudzi dalībnieki, kuru ietekme uz tirgus cenu, tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā ir niecīga;
3. Monopolists atšķirībā no pilnīgas konkurences tirgus, kur preces cena ir konstants lielums, var brīvi mainīt to, jo tā individuālais piedāvājums ir arī tirgus piedāvājums;
4. Īsts monopols iespējams tikai tad, ja tirgū nav preces, ar kuru ir aizstājama monopolprece vai kura ir līdzīga tai lietošanas īpašību ziņā;
5. Pircējs un pārdevējs ir pilnīgi informēts par tirgu, jo piedāvājuma monopolists zina visu par savas preces pieprasījumu, savukārt pieprasījuma monopolistam ir visas ziņas par vajadzīgo preci. Tirgus dalībniekiem, kas pārstāv nemonopola pusi, ir pilnībā zināmas preces cenas.

 

Tātad:

• Firmu skaits – 1;
• Produkta diferenciācijas pakāpe – unikāls produkts, bez tuviem aizstājējiem;
• Ārpuscenu konkurence – galvenokārt reklāma, kas saistīta ar sabiedriskajām organizācijām;
• Iespējams ienākt nozarē – praktiski neiespējami;
• Firmas ietekme uz cenu veidošanu – ievērojama. Monopols “diktē cenu”.

 

Tā kā monopolpeļņa parasti ir augsta, tas stimulē citus ražotājus ražot šo monopolpreci vai tās aizstājējpreci, tāpēc monopols bieži vien nav ilgstošs. Monopolā ir apgrūtināta pārējo tirgus dalībnieku iesaistīšanās tirgū. Jaunai firmai iekļūt šādā nozarē ienākt ir praktiski neiespējami. Līdz ar to firma pārstāv visu nozari. Turklāt monopolists cenšas saglabāt savu monopolu varu ar dažādiem līdzekļiem.

 

Monopolu izveidošanās cēloņi:

1. Izmaksas:
• Pozitīvs ražošanas mēroga pieauguma efekts (pašizmaksa sasniedz savu minimumu, samazinās tikai pie ļoti lieliem apjomiem);
• Izmaksu ekonomija pie lieliem ražošanas apjomiem;
2. dabīgie monopoli:
• izteikts pozitīvs ražošanas mēroga pieauguma efekts (ļoti lielas FC)
• mazas robežizmaksas (MC);
• pakļauti valsts regulēšanai;
3. juridiskās barjeras:

• likumi, patenti, licences;
• īpašuma tiesības;

4. negodīga konkurence:

• dempinga cenas.

 

      Valsts monopols – valsts pārņem savā pārziņā svarīgas tautsaimniecības nozares, kas nodrošina visas vajadzības vai dod valstij ienākumus. Latvijā 1930. gadā bija linu spirta, cukura, labības monopoli.

      Dabīgais monopols – ir nozares, kurās lielo investīciju dēļ parastu var darboties viens liels uzņēmums, kas preci ražo vairumā vai sniedz pakalpojumus plašam patērētāju lokam un apmierina dotās preces vai tirgus pieprasījumu. Prasti tas darbojas valsts uzraudzībā. Piemēram, Latvijā tādi ir Latvijas Dzelzceļš, SIA “Lattelekom”, va/s “Latvenergo” u.c. uzņēmējsabiedrības. Ja šādas uzņēmējsabiedrības sadalītu vairākos mazākos uzņēmumos, tad pieaugtu to ražoto preču un pakalpojumu vidējās izmaksas, tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.

      Kolektīvais monopols – uz līguma pamata apvienojas atsevišķi uzņēmēji, lai novērstu savstarpējo konkurenci. Šādas monopolapvienības sauc par karteļiem. Dalībnieki var vienoties par pārdošanas cenām, kā arī galvenajiem produkcijas pārdošanas virzieniem.

 

Monopola ražošanas apjoms

 

       Monopols var pārdot lielāku produkcijas daudzumu (  Q  ) tikai, tad ja

P     .

      Normāla pieprasījuma reakcija:

P              Q

      

         P               Q

      -    Monopols kontrolē tirgus cenu;

• Cena ir lielāka par robežienākumiem P>MR;

• Monopols izvēlēsies piedāvājuma apjomu, kas atbilst elastīgajam pieprasījuma cenas intervālam.

Var runāt par elastīgu cenu līmeni!

      Ja monopols grib palielināt pārdošanas apjomu, tad ir jāsamazina produkcijas cena:

• Ja pieprasījums šajā cenas intervālā ir elastīgs, tad pazeminot cenu, firmas ienākumi augs;
• Ja pieprasījums šajā tirgus intervālā ir neelastīgs, tad pazeminot cenu, firmas realizācijas ienākumi sāks samazināties.

 

   D TR

MR =

      D Q

 
 

Jo lielāku preču daudzumu var pārdot tikai par zemāku cenu un šis cenas pazeminājums attiecas ne tikai uz pēdējo preces vienību, bet arī visām iepriekšējām preces vienībām.

 

Peļņas maksimizēšana pilnīga monopola apstākļos:

 

   Monopola analīze ir ļoti svarīga, jo:

• Salīdzinoši liels ekonomiskās darbības apjoms tiek veikts tādos apstākļos, kas tuvi monopolam;
• Pilnīgā monopola analīze ļauj izprast tādus reālos tirgus modeļus kā monopolkonkurence un oligopols.

Atgriežoties pie pilnīgā monopola iezīmēm, īpaši jārunā par tirgus barjerām, kas būtībā nosaka firmu skaitu nozarē.

Barjeras:

• Mūsdienu tehnoloģija atsevišķās nozarēs ir tāda, ka efektīva ražošana ir iespējama tikai ļoti lielos uzņēmumos. Tas ir ražošanas apjoma efekts.
• Atsevišķās nozarēs ražošanas efekts ir ļoti krasi izteikts un konkurence nav iespējama vai ir apgrūtināta. Tāda ir lielāka daļa elektrības, gāzes, ūdens apgādes un sakaru uzņēmumu. Šīs nozares sauc par dabiskiem monopoliem, un tajās nav racionāli veidot paralēlus konkurējošus uzņēmumus.
• Patentu un licenču sistēma, ko veido valsts. Patenti ļauj izgudrotājiem kontrolēt savu produktu, līdz ar to nodrošina monopolista stāvokli. Monopolu veidošanās vēsturē tieši patentiem ir bijusi būtiska loma. Ar licenču izsniegšanas palīdzību valsts var ierobežot firmu iestāšanos nozarē. Taču šīs barjeras ir pārvaramas.

      Viens ražotājs valstī ne vienmēr ir arī monopolpārdevējs, jo nacionālajā tirgū ar vietējo produkciju aktīvi var konkurēt importa preces.

 

      Pieprasījums monopola apstākļos.

      Monopolista pieprasījums būtiski atšķiras no pilnīgās konkurences firmas pieprasījuma. Monopolista pieprasījums sakrīt ar nozares pieprasījumu, un tā grafiks ir lejupslīdoša līkne. Monopolista pieprasījums sakrīt ar nozares pieprasījumu, un tā grafiks ir lejupslīdoša līkne. Tas sekas ir šādas:

1. Monopolists var palielināt pārdošanas apjomus, tikai samazinot cenu uz produkcijas vienību. Līdz ar to robežieņēmumi ir mazāki nekā cena, jo cenas samazināšana attiecas ne tikai uz papildu produkcijas vienību, bet arī uz iepriekšējām produkcijas vienībām.

      Piemēram, monopolista tirgus pētījumi rāda, ka tad, ja cena ir Ls 128, var pārdot divas vienības, bet trīs produkcijas vienības var pārdot, ja cenu pazemina līdz Ls 112. Tātad, pārdodot trīs produkcijas vienības, iegūst Ls 112, bet no tā jāatņem zaudējumi Ls 32, kas rodas, pazeminot cenu arī iepriekšējam divām vienībām

 

P