Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte 
 

KURSA DARBS 

Latvijas nodokļu sistēmas analīze  
 
 

 
 
 

Rīga 2010   
Saturs 

 

       Ievads

 

      Nodokļu sistēma ir neatkarīgās valsts pastāvēšanas nosacījums, tādēļ nodokļu politikai ir visciešākais sakars gan ar politisko, gan ekonomisko situāciju. Nodokļu politiku valsts dzīvē ir grūti pārvērtēt.  Ekonomikas attīstība, ražošanas efektivitāte, resursu un patēriņa racionalizācija, valsts ekonomiskā stabilitāte, vienlīdzība un taisnīgums - visi šie uzdevumi cieši saistīti ar nodokļu sistēmu un nodokļu politiku.

      Pasaules valstīs eksistē ļoti daudz nodokļu sistēmu variantu, kuri atšķiras pēc saviem darbības principiem, likmēm un realizācijas mehānismu. Praksē nav ieteicams tieši pārņemt kādas citas valsts nodokļu sistēmu un piemērot to Latvijas apstākļiem. Tomēr ir nepieciešams izmantot attīstīto tirgus ekonomikas valstu pieredzi šajā jautājumā, jo ir svarīgi turpināt Latvijas nodokļu sistēmas pilnveidošanu. Patreiz pasaulē notiek sadarbība nodokļu harmonizācijas jomā, ir izveidotas starptautiskās organizācijas (SVF, PTO), kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, it īpaši šis process saskatāms Eiropas Savienības valstīs. Tāpēc ir svarīgi izstudēt pasaules nodokļu politikas dažādus aspektus, lai Latvija varētu izveidot nodokļu sistēmu, kas iekļautos pasaules nodokļu sistēmā, it īpaši tas svarīgi Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij.

      Kursa darba mērķis ir veicot Latvijas Republikas nodokļu sistēmas analīzi, izpētīt nodokļu attīstības tendences, kā arī dot priekšlikumus Latvijas Republikas nodokļu politikas pilnveidošanai.

      Minētā  mērķa sasniegšanai nepieciešams risināt šādus uzdevumus:

- raksturot nodokļu būtību un funkcijas;

- izstudēt un analizēt nodokļus Latvijā .

- analizēt nodokļu iemaksas Latvijas budžetā.

      Kursa darbā tika pielietotas sekojošas pētīšanas metodes: ekonomiskā analīze, statistiskās analīzes metode - salīdzināšana.

      Par pētījuma avotiem darbā kalpoja Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti, periodiskie izdevumi, ekonomiskā literatūra, tai skaitā metodiskā  par izvēlēto darba tematu.

 

       1. Nodokļu būtība un to funkcijas

 

      Nodokļu sistēma ir viena no svarīgākajām ekonomisko procesu regulēšanas svirām. Ar tās palīdzību sabiedrības kopējo vajadzību apmierināšanai valsts un pašvaldību budžetos koncentrē daļu iekšzemes kopprodukta. Savukārt, nodoklis – tas ir viens no finansu zinātnes pamatjēdzieniem. Nodokļa būtības saprašanas grūtības ir saistītas ar to, ka nodoklis tā ir ekonomiskā un tai pašā laikā saimnieciskā un tiesiskā reālās dzīves parādība.

Nodokļu un nodevu sistēmu veido:

1) valsts nodokļi, ar kuriem apliekamos objektus un kuru likmi nosaka Saeima;  
2) valsts nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām”, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;

3) pašvaldību nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām” un vietējo pašvaldību saistošiem noteikumiem;

4) tieši piemērojamos Eiropas Savienības normatīvajos aktos noteiktie nodokļi.

Nodokļa definīcija ir sekojoša:

      Nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu. Minētais termins piemērojams arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kā arī muitas nodoklim un citiem līdzvērtīgiem maksājumiem, kuri noteikti tieši piemērojamos Eiropas Savienības normatīvajos aktos par muitas lietām

      Savukārt valsts nodeva ir obligāts maksājums valsts budžetā (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā) vai šajā likumā noteiktajos gadījumos pašvaldības budžetā kā atlīdzība par nodrošinājumu, ko valsts institūcijas devušas saimnieciskajai darbībai, vai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī likumos paredzētiem speciāliem mērķiem (ceļu, ostu un sakaru sistēmu uzturēšanai un attīstībai, iedzīvotāju un dabas ekoloģiskajai aizsargāšanai, teritorijas labiekārtošanai un citiem mērķiem).

      Pasaules pieredze rāda, ka nodokļu regulēšana kopā ar kredītu un naudas regulēšanu ir tirgus ekonomikas vadīšanas visefektīvākā forma. Nodokļi - tā ir valsts ieņēmumu pamatforma pasaules attīstītajās valstīs.

      Nodokļu sistēma nodrošina finansu resursu koncentrāciju valsts tiešā rīcībā tai svarīgu ekonomisku un sociālu uzdevumu risināšanai. Ar nodokļiem, nodokļu atvieglojumiem un subsīdijām, kas ir nodokļu sistēmas neatņemamā sastāvdaļa, valsts virza vienotas prasības tautsaimniecības vadīšanas efektivitātes nodrošināšanai, kas stimulē izvirzīto mērķu sasniegšanu un uzņēmumu ienākuma racionālu izmantošanu. Kopā ar tiešu fiskālu funkciju - valsts ieņēmumu nodrošināšanu - nodokļu mehānisms ietver sevī daudzas iespējas ekonomiski ietekmēt sabiedrisko ražošanu, to dinamiku un struktūru, zinātniski tehniskā progresa attīstību. Tautsaimniecības attīstība kā gala rezultāts - indikators parāda nodokļu sistēmas pozitīvo vai negatīvo ietekmi. Straujie tautsaimniecības attīstības tempi atsevišķās valstīs parāda, ka nodokļu sistēma sekmē attīstību, bet stagnācija parāda nodokļu sistēmas negatīvo tendenci. Līdz ar to nodokļi var tikt izlūkoti kā ekonomisks un sociāls instruments, ko izmanto, lai segtu sabiedrības vajadzības, kā arī nodrošina noteiktu iedzīvotāju ienākuma un mantas sadales funkciju atbilstoši uzstādītiem sociālpolitiskiem mērķiem.

      Nodokļa funkcija -  tā būtības rīcības izradīšanas , tā  īpašību izpausmes veids. Funkcija rada , kā realizējas dotas ekonomiskās kategorijas , proti ieņēmumu sadales instrumenta, sabiedriskais uzdevums. No šejienes rodas nodokļu sadales pamatfunkcija, kas izpauž to būtību kā sadales attiecību īpašu centralizēto (fiskālo) instrumentu.  Apskatot nodokļu funkcijas, tās var iedalīt divās pamatfunkcijās:

1. Fiskālā funkcija. Tā nozīmē, ka nodokļiem jānodrošina valsts un vietējo pašvaldību budžetus ar finansu resursiem, tajā pašā laikā sekmējot dažādu veidu uzņēmējdarbības attīstību.     Ar fiskālās funkcijas palīdzību realizējas nodokļu galvenais  sabiedriskais uzdevums – valsts finansu  resursu formēšana , kas akumulējas  budžetsistēmā vai  ārbudžetu fondos un kas ir nepieciešami  valsts pašu funkciju īstenošanai. Valsts budžeta ieņēmumu veidošana uz stabila centralizēta nodokļu iekasēšanas pamata  pārvērš pašu valsts lielākajā ekonomiskajā subjektā.
2. Ekonomiskā jeb regulējošā funkcija. Tās mērķis ir ar likumdošanas palīdzību regulēt pastāvošo ekonomiku, veicināt kādas konkrētas nozares attīstīšanu vai bremzēšanu. Pildot šo nodokļu funkciju, nepieciešams atrast tādas tiesiskas normas un ekonomiskās sviras, kas varētu saskaņot maksātāju intereses, no vienas puses, un valsts intereses, no otras puses. Nodokļu sistēmas, kurās nodokļiem tiek piešķirta ekonomiskā funkcija, parasti ir sarežģītas sistēmas, tāpēc veidojas arī komplicēta nodokļu likumdošana. Atkarībā no veida nodokļi veic tiem piešķirto, likumdošanā noteikto, ekonomisko funkciju. Likumā šis ekonomiskais mērķis netiek tieši izteikts, likumdošana ir šīs nodokļu politikas legāla realizācija. Nodokļu sistēmai un ekonomiskai iekārtai ir jābūt saskanīgām, lai tautsaimniecībā esošie resursi (darbaspēks, lietišķais kapitāls, zeme u.c.) tiktu izmantoti optimāli, un lai būtu iespējams aktivizēt ekonomisko darbību.
3. Vēl viena nodokļu kā ekonomiskās kategorijas funkcija ir kontroles funkcija. Tā nozīmē , ka parāda iespēja salīdzināt  faktisku nodokļu ieņēmumu apjomu dažādos budžeta līmeņos ar valsts  apstiprinātiem radītājiem. Pateicoties šai funkcijas tiek vērtēta  finansu mehānisma  efektivitāte, tiek nodrošināta kontrole par  finansu resursu kustību, tiek konstatēta  nepieciešamība izmaiņu ieviešanā nodokļu sistēmā un nodokļu politikā.  Nodokļu - finansu attiecību kontroles funkcija parādās  tikai sadales funkcijas  rīcības apstākļos.  Kontroles funkcijas  īstenošana , tās pilnīgums un dziļums zināmā mērā ir atkarīgi  no nodokļu disciplīnas. Pēdējā nozīmē, ka nodokļu maksātāji  (fiziskās un juridiskās personas) savlaicīgi un pilnā apjomā maksā likumdošanas noteiktos nodokļus.

      Nodokļu funkcijas ir savstarpēji saistītas. Nodokļu  ieņēmumu pieaugums  budžetā , t.i. to fiskālās funkcijas īstenošana , rada materiālu iespēju valsts ekonomiskās lomas realizēšanai, t.i. nodokļu ekonomiskai funkcijai. Tajā pašā laikā tas, ka bija sasniegts ražošanas attīstība un ieņēmumu pieaugums ekonomiskās regulēšanas rezultātā, ļauj valstij saņemt vairāk līdzekļu budžetā. Tas nozīmē, ka nodokļu ekonomiskā funkcija veicina fiskālās funkcijas īstenošanu, nostiprina to; savukārt, sadales funkcijas efektīva izmantošana rada   labvēlīgu sociālekonomisku atmosfēru citu nodokļu  funkciju realizēšanai. 

      Nodokļi ietekmē tādus procesus kā investēšanu, sadali un valsts izvēli sociālo un ekonomisko jautājumu risināšanā. Nodokļu nemaksāšana negatīvi atspoguļojas ekonomikā, sociālajā sfērā un budžetā, tāpēc valdībai, veidojot nodokļu politiku, jārīkojas piesardzīgi, lai neradītu spriedzi sabiedrībā, ekonomikā un attieksmē pret nodokļu politiku. No ekonomiskā viedokļa, nodokļi ir ekonomisko resursu sadales, nacionālā ienākuma pārdales un makroekonomiskās stabilizācijas līdzeklis, kas atspoguļo reāli eksistējošās ekonomiskās un finanšu attiecības.

 

       2. Nodokļu situācijas vispārīgais raksturojums

 

      Patlaban spēkā esošā nodokļu un nodevu sistēma pamatā balstās uz 1995.gadā veiktās nodokļu reformas rezultātā pieņemtajiem nodokļu likumiem, kas turpmākajā laika periodā ir arī būtiski grozīti, vai pieņemti no jauna.

      1995. gada nodokļu reforma tika realizēta, lai sasniegtu divus galvenos  mērķus:

1. nodrošinātu stabilus budžeta ieņēmumus, lai finansētu prioritārus sociālos un ekonomiskos pasākumus un ierobežotu fiskālo deficītu;
2. veicinātu valsts ekonomisko izaugsmi, sekmējot godīgu konkurenci un atsakoties gan no nepamatotām privilēģijām jeb atvieglojumiem, gan no nepamatoti augstām nodokļu likmēm atsevišķiem ekonomikas sektoriem.

      Nodokļu sistēmas turpmākās attīstības un pilnveidošanas gaitā veiktie grozījumi nodokļu likumos ir tikuši vērsti uz nodokļu bāzes paplašināšanu, atsakoties no dažādu atbrīvojumu piemērošanas, nodokļu sloga pazemināšanu, samazinot atsevišķu nodokļu likmes, kā arī nodokļu administrēšanas uzlabošanu. Kā neatņemamu sastāvdaļu nodokļu sistēmas pilnveidošanās procesā jāmin arī nodokļu likumu saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām, kas ir bijis pamats jaunās akcīzes nodokļu sistēmas ieviešanai, sākot ar 1998.gadu.

      Latvijas Republikas nodokļu un nodevu sistēmu regulē likums "Par nodokļiem un nodevām", un tas ir uzskatāms par nodokļu un nodevu "jumta" likumu.

Tas nosaka vispārējos nodokļu un nodevu sistēmas piemērošanas principus, kā arī:

1. nodokļu un nodevu veidus;
2. nodokļu un nodevu noteikšanas kārtību;
3. nodokļu un nodevu maksātāju tiesības, pienākumus un atbildību;
4. nodokļu maksātāju reģistrācijas kārtību;
5. nodokļu un nodevas administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību;
6. nodokļu un nodevu iekasēšanu un piedziņu;
7. atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu;
8. nodokļu un nodevu jautājumos pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.

Latvijas Republikas nodokļu un nodevu sistēmu veido:

1. valsts nodokļi, ar kuriem apliekamos objektus un likmi nosaka Saeima;
2. valsts nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām", citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;
3. pašvaldību nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām" un pašvaldības domes (padomes) izdotiem saistošiem noteikumiem.

Latvijā  ir noteikti 11 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu:

1. iedzīvotāju ienākuma nodoklis;
2. uzņēmuma ienākuma nodoklis;
3. nekustamā īpašuma nodoklis;
4. pievienotās vērtības nodoklis;
5. akcīzes nodoklis;
6. muitas nodoklis;
7. dabas resursu nodoklis;
8. izložu un azartspēļu nodoklis;
9. valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas;
10. vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;
11. elektroenerģijas nodoklis.

 

      Pirmā  un galvenā nodokļu funkcija tomēr ir fiskālā funkcija, kas nodrošina ieņēmumus budžetā, taču nodokļu politika ir tikai daļa no kopējās valsts fiskālās politikas, kas aptver visus valsts ieņēmumu avotus, kā arī regulē ieņēmumu sadalījumu starp valsts un pašvaldību budžetiem, iezīmē nodokļu ieņēmumus īpašiem mērķiem un nosaka valsts ieņēmumu izlietošanas virzienus, lai budžeta resursi atbilstoši prioritātēm tiktu izlietoti pēc iespējas efektīvāk. Minētie kopējās fiskālās politikas aspekti šajā dokumentā netiek tuvāk apskatīti.

      Nodokļu ieņēmumi saskaņā ar Latvijā īstenoto fiskālo politiku tiek sadalīti starp valsts, pašvaldību un speciālajiem budžetiem, lai tiktu nodrošināta gan valsts funkciju izpilde, gan pašvaldībām deleģēto funkciju izpilde, gan arī nodrošināts prognozējams finansējums atsevišķu konkrētu mērķu sasniegšanai vai realizācijai, tiem novirzot līdzekļus speciālajos budžetos.

Nodokļu ieņēmumu sadalījums starp budžetiem atspoguļots 1.1. tabulā.

1.1. tabula

Nodokļu ieņēmumu sadalījums pa budžetiem

procentos no kopējiem ieņēmumiem no 01.01.2007.

 

 

 ¹ - Daļa ieņēmumu tiek ieskaitīta fondēto pensiju sistēmā

² - Katru gadu tiek noteikta konkrēta summa, kuru no PVN ieņēmumiem ieskaita ES budžetā

³ - No muitas nodokļa kopējiem ieņēmumiem 75% tiek ieskaitīti Eiropas Savienības budžetā

Avots: http://fm.gov.lv/?lat/valsts_budzets/nodoklu_sadalijums_pa_budzetiem 

      Veidojot un pilnveidojot nodokļu sistēmu, svarīgi ir ievērot vispārējos pamatprincipus un prasības, kādas ekonomikā tiek izvirzītas nodokļiem, tajā skaitā kā galvenie minami:

3. efektivitāte (lietderība) – vai konkrētās nodokli reglamentējošās normas ieviešana dos vislabāko rezultātu, izvērtējot normas ieviešanas izmaksas. Šeit svarīgi izvērtēt nodokļa administrēšanas izdevumus, kas nepieciešami gan nodokļus kontrolējošām institūcijām, gan pašiem nodokļu maksātājiem;
4. vienlīdzība un taisnīgums, ko nodrošina vienāda attieksme pret visiem nodokļu maksātājiem, neatkarīgi no tautsaimniecības sektora, uzņēmējdarbības veida, apjoma, teritorijas u.c. faktoriem;
5. vienkāršība un skaidrība, ko nodrošina nodokļu likumu visaptveramība un izprotamība kā no nodokļu maksātāja, tā administrācijas puses;
6. neitralitāte, kas nodrošina godīgas konkurences apstākļus dažādiem uzņēmējdarbības veicējiem;
7. stabilitāte vai prognozējamība, kas nozīmē, nodokļu likumu ilglaicīgu un savlaicīgu lēmumu pieņemšanu būtiskos nodokļu jautājumos, kas vēlāk netiek grozīti. Īpaši svarīgs šis nosacījums ir gadījumos, kad tiek mainītas nodokļu likmes, apliekamais objekts vai nodokļa aprēķināšanas bāze.

      Nodokļu sistēmas pamatā ir valsts nodokļu politika. Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku un stimulēt vai bremzēt kādas nozares (tautsaimniecības sektora) attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstības tempus, noteikt īpašus nosacījumus kādai noteiktai nodokļu maksātāju kategorijai. Šādu lēmumu pieņemšana parasti izkropļo konkurences apstākļus valstī un ne vienmēr sasniedz sākotnējo mērķi, ne vienmēr labumus gūst nodokļu maksātājs, uz kuru konkrētais atvieglojums vērsts. Tādēļ ļoti būtiski, ieviešot kādu īpašu režīmu nodokļu piemērošanas jomā kādai konkrētai maksātāju kategorijai, izvērtēt labumu, ko gūst nodokļu maksātājs, valsts budžets un kā tiek ietekmēti citi ekonomiskie rādītāji.

 

       3. Latvijas nodokļu sistēmas iedalījuma raksturojums.

 

      Pamatprincips, uz ko tiek balstīta ienākuma nodokļu sistēma, ir taisnīguma princips, kas izriet no ienākuma nodokļa uzlikšanas, pamatojoties uz nodokļa maksātāju maksātspēju. Taisnīguma principa īstenošana izpaužas gan kā vertikālā, gan horizontālā taisnīguma principa ievērošana.

      Īstenojot vertikālo taisnīguma principu, nodokļa maksātājiem ar dažādu maksātspēju tiek uzlikts atšķirīgs nodokļu slogs, t.i. – tiem, kuru maksātspēja noteiktu apstākļu dēļ ir lielāka, tiek uzlikti proporcionāli lielāki nodokļi. Atbilstoši horizontālā taisnīguma principam nodokļa maksātājiem ar vienādu maksātspēju tiek uzlikts vienāds nodokļu slogs, t.i. - visi indivīdi, kuri nosacīti atrodas līdzīgos apstākļos, ar nodokļiem tiek aplikti vienādā mērā.

  3.1. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

 

     Iedzīvotāju ienākuma nodokļa apliekamā bāze ir fizisko personu ienākumi, kas gūti uz darba attiecību pamata un no saimnieciskās darbības. No aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek izslēgti tādi fiziskās personas ienākumi, kas tiek izmaksāti sociālās drošības nolūkos valsts un pašvaldību sociālo pabalstu veidā vai darba devēja sniegtās sociālās palīdzības veidā vai arodbiedrību un reliģisko organizāciju sniegtās palīdzības veidā; tādi ienākumi, kuriem ir kompensācijas raksturs; tādi ienākumi, kuriem ir kaitējuma atlīdzības raksturs; pasīvais ienākums no kapitāla (dividendes, procentu ienākums, vērtspapīru pārdošanas ienākums un pie zināmiem nosacījumiem nekustamā īpašuma pārdošanas ienākums); lauksaimnieciskās ražošanas ienākums līdz 2000 latu gadā, u.c.