Līzinga tirgus attīstība Latvijā

 

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

 

 

 

 

 

 

KURSA DARBS

 

“Līzinga tirgus attīstība Latvijā”

 

 

 

 

 

 

 

 

Autors          Irina Lavrinoviča

Pilna laika klātienes

Ekonomikas bakalaura studiju

programmas

Finanses un kredīts

studiju virziena

2.kursa studente

Il08193

 

    Zinātniskais vadītājs       Dr. oec., doc. Evija Kopeika

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rīga 2010

 

 

Saturs

 

lpp.

Ievads……………………………………………………………………………………...........3-4

 

1. Līzinga būtība un veidi..............................................................................................................5
1. Līzinga jēdziena raksturojums..........................................................................................5-7
2. Līzinga veidu analīze......................................................................................................7-11

 

2. Līzinga darījumu vēsture un attīstība pasaulē un Latvijā........................................................12
1. Līzinga attīstības tendences pasaulē.............................................................................12-13
2. Līzinga tirgus vēsture Latvijā.......................................................................................13-14
3. Līzinga darījumu attīstība Latvijas ekonomikā............................................................15-19

 

3. Latvijas līzinga tirgus analīze 2010. gadā................................................................................20
1. Līzinga struktūra un pieprasījums 2010. gadā..............................................................20-24
2. Līzinga nākotnes attīstība un perspektīvas...................................................................24-26

 

Secinājumi un priekšlikumi......................................................................................................27-28

Saīsinājumu un nosacīto apzīmējumu saraksts..............................................................................29

 

Izmantotās literatūras un avotu saraksts.................................................................................................30

Pielikumi.................................................................................................................................................31-32

 

 

 

 

 

 

 

 

IEVADS

 

Tāpat kā daudzas pasaules valstis, kurām nācies pārciest ekonomiskās krīzes, pārejot uz tirgus ekonomiku, arī Latvijas finansu tirgus ir sasniedzis jau zināmu attīstības pakāpi, kad finanšu pakalpojumu klāsts, ko piedāvā komercbankas un uzņēmumi, ir kļuvis ļoti plašs un to cenas arvien kļūst sasitošākas kā uzņēmējiem tā arī privātpersonām.

Pēdējo gadu laikā par būtisku pastāvošās situācijas uzlabošanas iespēju Latvijā kļūst līzinga attīstība, kas, finansējot investīcijas un saglabajot uzņēmumam finansu likviditāti, rada iespējas ātrāk nomainīt novecojošo tehniku un atjaunot ražošānu.

            Darba objekts viens no investīciju finansēšanas veidiem- līzings, kas ir īpaši nozīmīgs, ievērojot tā mūsdienu aktualitāti. Ar līzinga starpniecību iegādātas ēkas, būves, transportlīdzekļi, darbagaldi, mehānismi, datori, sadzīves tehnika utt. Līzinga darījumi kļūst arvien populārāki, nesot ienākumus līzinga devējiem un nodrošinot līzinga ņēmējus ar nepieciešamajām precēm sava biznesa veikšanai vai sadzīves problēmu atrisināšanai. Bez tam patreizējos ekonomiskajos apstākļos līzings ir kļuvis par efektīvu pirkšanas un pārdošanas procesa instrumentu starp pircēju un pārdevēju.  
            Latvijā līzinga darījumi ir ļoti attīstījušies, jo praktiski gandrīz katrā veikalā tiek piedāvāts iegādāties preces līzingā, sākot no sadzīves tehnikas un beidzot ar mēbelēm, automašīnām u.c. lietām. Pie tam tas ir izdevīgi arī līzinga devējiem, jo daudzas bankas pārdzīvo grūtības ar izsniegto kredītu piedzīšanu, bet piedāvājot līzinga pakalpojumus, bankas var kontrolēt investējamos objektus, tādā veidā minimizējot riska pakāpi.

Hipotēze: Latvijā pieprasījums pēc līzinga pakalpojumiem samazinās.

Šī darba mērķis ir izpētīt līzinga būtību un tā veidus no teorētiskās puses, un arī analizēt līzinga attīstības tendences pasaulē un Latvijā pēdējos gados. Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi ir nepieciešams veikt šādus uzdevumus:

1. Raksturot līzinga jēdzienu un tā būtību;
2. Izanalīzēt līzinga veidus un to atšķirības;
3. Sniegt vispārējo informāciju par līzinga vēsturisko attīstību; 
4. Analizēt līzinga attīstību Latvijā pēdējos gados; 
5. Veikt respondentu aptauju par līzingu;
6. Apkopot informāciju par pašreizējo situāciju līzinga tirgū un aptaujāto attieksmi par līzinga saistībām;

7.   Izdarīt secinājumus un priekšlikumus.

 

Pētījuma izmantotās metodes: dokumentu analīze, tiesību dokumentu izpēte, statistikas materiālu analīze, aptaujas metode.

Darba izmantotie avoti un literatūra: speciālā ekonomiskā literatūra, Latvijas valsts statistikas dati, interneta resursi, svešvārdu vardnīca.

Pirmajā nodaļā tiek analīzēts līzings un tā būtība. Tiek sniegta informācija par līzinga veidiem, to priekšrocībām un trūkumiem. Otrā nodaļa veltīta līzinga vēsturei pasaulē un Latvijā. Tiek sniegta vispārēja informācija par līzinga attīstības tendencēm, ka arī ir apkopoti statistiskie materiāli par līzinga struktūru Latvijā mūsdienās. Trešajā nodaļā tiek izmantota aptaujas metode, lai noskaidrotu respondentu attieksmi par līzinga saistībām, šobrīdējo kopējo situāciju līzinga tirgū Latvijā un nākotnes perspektīvas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1. Līzinga būtība un veidi

 

1. Līzinga jēdziena raksturojums

 

Šajā nodaļā tiek apskatīta līzinga nozīme, būtība un tiek veikta līzinga veidu analīze. Lai saprastu, kāpēc ir svarīgi attīstīt līzinga pakalpojumus, jāzina tā būtība un vajadzība.

Līzingu ir jāanalīzē pēc tā veidiem, lai izdalītu galveno un svarīgāko, tāpēc galvena uzmanība šajā nodaļā tiek veltīta līzinga veidu analīzei. Pasaulē tiek piedāvāti dažādi līzinga veidi un, lai varētu izvēlēties sev piemērotāko un izdevīgāko ir jāzina visas priekšrocības un trūkumi, kuri var rasties.

Jēdzienu līzings plaši lieto pasaules uzņēmējdarbībā. Ņemot vērā to, ka līzings jau salīdzinoši ilgi pastāv vēsturē, tam vēl nav dots precīzs formulējums. Dažādu valstu likumdošanos aktos, kas saistīti ar līzingu, izmanto terminus location financement (nomas finansēšana), creditbail (kredītnoma) vai locazione finanziaria (finansu nomas operācijas), taču tie nepilnīgi atspoguļo līzinga īsto būtību.

Ir daži autori, kuri līzingu formulē šādi: „Ar līzingu jāsaprot ražošanas pamatlīdzekļu (mašīnu, iekārtu, rūpnīcu, ESM, transporta līdzekļu, biroja iekārtu, noliktavu telpu un tml.), kā arī citu preču, ko nomātājs izmanto ražošanas nolūkos, nomu, vienlaicīgi iznomātājam nopērkot preci un saglabājot īpašumtiesības līdz darījuma termiņa beigām” [2, 6 lpp.].

Loģiska pieeja ir šīm formulējumam: „Līzings- tas ir finansējuma veids, kura procesā līzinga ņēmējs iegūst līzinga objektu, par kuru ir samaksājis līzinga devējs. Līzinga gaitā līzinga ņēmējs norēķinās ar līzinga devēju par aizdoto naudu (maksā procentus) un atkarībā no līzinga veida maksā amortizācijas maksu vai izpirkuma maksu”[7].

Ja apkopot visus līzinga jēdziena aspektus, var iegūt precīzu raksturojumu. Tātad, līzingam piemīt finansiāli komerciālie, tehniskie un tiesiskie aspekti. Visbūtiskāk līzingu raksturo komerciālais aspekts. No ekonomiskā viedokļa līzings ir jāsaprot kā atgriezenisks finansu līdzekļu ieguldījums pamatfondos. Kad īpašnieks iznomā pamatkapitāla elementus uz noteiktu periodu, tad pēc noteikta laika viņš atgūst tos atpakaļ, kā arī saņem atlīdzību komisijas maksājumu veidā. Tā tiek realizēti atgrieziniskuma, maksāšanas un ātruma principi.

Latvijas likumdošanā līzinga definējums ir dots likumā „Par pievienotās vērtības nodokli”. Likuma skaidrojumā līzings „ir preču piegādes darījums, kurā līzinga devējs, pamatojoties uz noslēgto nomas pirkuma (līzinga) līgumu, uz noteiktu laiku un par līgumā noteiktajiem līzinga maksājumiem nodod lietošanā līzinga ņēmējam konkrētu preci (līzinga objektu), nomas pirkuma līgumā paredzot, ka līzinga objekts pāriet līzinga ņēmēja īpašumā, ja līzinga ņēmējs ir veicis visus līgumā noteiktos maksājumus” [1]. Likums aplūko līzingu kā izpirkumnomu vai kapitalizēto nomu, apstiprina, ka līzings ir īpašuma iegāde uz kredīta, jo īpašuma tiesības uz attiecīgo mantu pāriet pirkuma-pārdevuma procesā.

Bankas izsniedz kredītus un slēdz līzinga darījumus ar finansu līdzekļu vai vērtspapīru izvietošanu. Bankām ir ļoti izdevīgi izvietot līdzekļus ar līzinga starpniecību vairāku iemeslu dēļ. Izsniedzot naudas kredītu, kredītlīdzekļi bieži vien netiek izlietoti paredzētajam mērķim. Savukārt bankai ir grūti izkontrolēt kredīta izlietošanu. Bankas kredīts atšķiras no līzinga. Lai varētu saņemt aizdevumu bankā, jāieķīlā īpašumu kā nodrošinājumu. Līzinga gadījumā nomājamais objekts pats kalpo par nodrošinājumu, tāpēc, ka līzinga devējs jebkurā brīdī var atgūt to atpakaļ, ja, piemēram, līzinga ņēmējs neievēro maksājumu grafiku. Līzings nodrošina simtsprocentu finansēšanu, bet kredīts –  tikai 80-90% no iegādājamas iekārtas vērtības, un pircējam līguma slēgšanas brīdī vēl jāmaksā 10-20% skaidrā naudā; kad runa ir par lielu naudas summu tas ir grūti un pat neiespējami,. Tāpēc līzings bankai ir izdevīgs un drošs līdzekļu ieguldīšanas veids, jo šīs ieguldījums paliek bankas īpašumā un to var kontrolēt tik ilgi, kamēr līzinga ņēmējs būs pilnībā norēķinājies [4].

Līzinga darījuma sastavdaļas ir šādas: darījuma objekts (iekārta), darījuma subjekts (līzinga līguma puses), līguma darbības laiks (līzēšanas periods), līzinga maksājumi, pakalpojumi, kurus sniedz darījuma darbības laikā [2, 7 lpp.].

Klasiskajā līzinga darījumā parasti piedalās trīs dalībnieki: līzinga devējs, līzinga ņēmējs un līzinga objekta devējs.

Līzinga devēji saglabā līzējama objekta īpašumtiesības, bet līzinga ņēmēji iegūst īpašuma pagaidu lietošanas tiesības. Abu pušu tiesības var sadalīt šādi:

• Līzinga objekta juridiskais īpašnieks ir līzinga devējs;
• Līzinga objekta ekonomiskais īpašnieks ir līzinga ņēmējs.

Tādējādi līzinga ņēmējs maksā līzinga dēvējam noteiktu summu- līzinga maksājumu, kuru nosaka divpusējā  vienošanās, kas ir iekļauta līguma nosacījumos.

Pēc līguma termiņa beigām līzinga ņēmējs var:

• Par noteiktu cenu iegādāties darījuma objektu (īpašuma atlikusī vērtība);
• Uz iepriekšējiem vai izmainītiem noteikumiem pagarināt līzinga līgumu;
• Atdot objektu tā juridiskajam īpašniekam.

Līzinga darījums ne vienmēr ietver sevī  līzinga objekta pārdošanu. Tāpēc lietot svešvārdu vārdnīcas [3, 449. lpp.] latviskoto vārdu savienojumu izpirkuma noma nav ieteicams, jo šīs terminu savienojums pilnībā neatspoguļo līzinga darījumu patieso jēgu ne no ekonomiskā, ne no juridiskā viedokļa. Attēlā (1.1.) var redzēt kā atšķiras izpirkuma noma un līzings.

Finanšu līzings ir tikai tādā gadījumā, kad līzinga objekta vērtību bilancē ņem pats īpašnieks, t.i., līzinga dēvējs. Vienlaicīgi arī nevar noliegt izpirkuma nomas saistību ar finanšu līzingu, tas nozīme, ka izpirkuma noma arī ietilpst pētāmajā darījumā.

 

Operatīvais līzings

Finanšu līzings

 

Klasiskais līzings      Izpirkuma noma

 

Līzinga objektu uzskaitē       līzinga objekts līzinga

ņem līzinga devējs       ņēmēja bilancē

1. att. Līzinga un izpirkuma nomas atšķīrības [2, 10 lpp.]

 

Noma tiek uzskatīta kā finansiālā līzinga operācija tikai tad, ja tā atbilst vismaz diviem no šādiem kritērijiem:

1. Īpašumtiesības uz līzinga objektu pāriet līzinga ņēmējam darījuma līguma darbības beigās.
2. Līzinga ņēmējam ir tiesības iegādāties līzinga objektu par cenu, kura ir būtiski zemāka par tirgus cenu.
3. Līzinga līguma darbības termiņš nav mazāks par 75% no līzinga objekta (aktīva) ekonomiskā kalpošanas laika.

 

 

 

2. Līzinga veidu analīze

 

Līzingu var grupēt saistībā ar līguma esošajiem noteikumiem, taču ne vienmēr ir iespējams izdalīt līguma būtiskāko, svarīgāko un vajadzīgāko saturu, tādēļ vislabāk ir izmantot līzinga darījumu hierarhisko grupēšanas shēmu [2, 12 lpp.], kas ir bazēta uz šādām pazīmēm:

• Darījuma dalībnieku sastāvs;
• Līzinga dodamā īpašuma tips;
• Īpašuma tipa atmaksāšanas pakāpe;
• Nolietojuma noteikumi;
• Apkalpošanas apjoms;
• Darījuma veikšanas tirgus segments;
• Līzinga maksājumu saturs, saskaņā ar nodokļu un nolietojuma atvieglojumiem;
• Darījuma darbības termiņi.

Lielākā daļa speciālistu par līzinga pamatveidiem atzīst finanšu un operatīvo līzingu, starp kuriem ir principiālas atšķirības.

Latvijā līzinga devējas pamatā piedavā  trīs līzinga veidus- operatīvais jeb tekošā noma, finanšu (nomas attiecības, kas paredz izpirkuma tiesības) un pilna servisa līzings. Bieži izplatīts ir arī finanšu līzinga paveids- atgriezeniskais līzings jeb noma līdzekļu aizņēmuma veidā.

 

Operatīvais līzings

Operatīvais līzings  nozīmē, ka prece tiek nodota lietošanā līdz noteiktam termiņam, un šajā laikā būs jāapmaksā preces amortizācijas (nolietojuma) vērtība. Lielākoties tie ir 30- 40% no jauna auto vērtības. Pēc līzinga perioda beigām automašīna nepāriet klienta īpašumā. Beidzoties līguma periodam, klients var automašīnu izpirkt par tās atlikušo vērtību vai arī atdot to atpakaļ pārdevējam. Tā, piemēram, automašīnu līzinga firma var iznomāt vairākas reizes, tādēļ arī nomas maksājumi ir mazāki nekā finanšu līzinga gadījumā, jo nomnieks nenomaksā pilnu mašīnas vērtību, bet tikai tās nolietojuma daļu.

Kopumā operatīvā līzinga noteikumi ir izdevīgāki līzinga ņēmējam nevis līzinga devējam (sk. tab. 1.2.).

 

1.2. tabula 

Operatīva līzinga priekšrocības un trūkumi

Līzinga ņēmēja priekšrocības	Trūkumi
Iespēja pirms termiņa pārtraukt līgumu	Avansi
Iespēja ātri nomainīt līzinga objektu bez lielām izmaksām	Soda nauda
Izvēles iespēja izpirkt līzinga objektu perioda beigās vai nē
Zemāka nomas maksa

Avots: autora veidots pēc iegūtas informācijas, 2010.

 

Pirmkārt, ir iespēja pārtraukt nomas līgumu pirms termiņa, kas ļauj savlaicīgi izvairīties no morāli novecojušās iekārtas un nomainīt to ar modernāko un konkurētspējīgu iekārtu. Otrkārt, ja rodas nelabvēlīgie apstākļi nomnieks var ātri pārtraukt šo darbības veidu, ja pirms termiņa atgriež attiecīgo iekārtu īpašniekam, tādēļ būtiski saīsinot izmaksas, kas ir saistītas ar ražošanas likvidāciju vai reorganizāciju.

Operatīvā līzinga trūkumi ir šādi:

1. augstākā nomas maksa nekā pārējos līzinga veidos;
2. prasības maksāt avansus;
3. soda naudas maksāšana, ja pirms termiņa pārtrauc nomu;
4. pārējie noteikumi, kas vērsti uz īpašnieku uzņemto risku samazināšanu vai daļējo kompensēšanu [5].

Šādu līzingu parasti izvēlas klienti, kuriem ir svarīgs pēc iespējas mazāks līzinga ikmēneša maksājums un arī tie, kuri vēlas braukt ar pēc iespējas jaunāku automašīnu. Līzinga termiņam beidzoties, automašīnu iespējams nodot atpakaļ pārdevējam un noformēt jaunu līzingu jaunākai automašīnai [6].

 

Finanšu līzings

Līzinga sabiedrība klienta uzdevumā iegādājas līzinga objektu- autotransportu, sadzīves tehniku, nekustamo īpašumu vai citu- un nodod to klienta lietošanā uz abpusēji saskaņotiem noteikumiem. Klients šo pirkumu var sākt lietot nekavējoties. Līdz ar pēdējā līzinga maksājuma veikšanu objekts pāriet klienta īpašumā. Latvijā lielākā daļa klientu izvēlas tieši finanšu līzingu un tādēļ ar vārdu "līzings" parasti tiek saprasta tieši šī līzinga forma [6].

Finanšu līzinga termiņš ir atkarīgs no līzinga ņēmēja maksātspējas. Tas nedrīkst būt lielāks par objekta izmantošanas ekonomisko termiņu. Starptautiskā prakse nosaka, ka finanšu līzinga līguma termiņam jāsastāda ne mazāk kā 75% no līzinga objekta (iznomājamās lietas) reālā kalpošanas laika.

Galvenās pazīmes, kas raksturo finanšu līzingu ir šādas:

• Līzinga devējs iegādājas līzinga objektu speciāli, lai nodotu to līzingā, nevis pašu izmantošanai;
• Objekta izvēlēšanas tiesības pieder līzinga ņēmējam;
• Līzinga objekta pārdevējs zin, ka šīs objekts tiek iegādāts speciāli līzingam, tāpēc īpašums nonāk tieši pie līzinga ņēmēja;
• Pretenzijas, kas ir vērstas uz līzinga objekta kvalitāti, komplektāciju un defektu labošanu noteiktajā laikā, līzinga ņēmējs virzā pie īpašuma pārdevēja;
• Nejaušas objekta bojāejas risks pāriet pie līzinga ņēmēja tikai tad, kad ir parakstīts akts par objekta nodošanu ekspluatācijā [12, 195.lpp.].